DIEVA KALPONE BARBARA NO ŽAGARES

 


Barbora agariet.jpeg

SATURS

  1. Liecības par Barbaras no Žagares dzīvi.
  2. Barbaras no Žagares kulta tradīcija.
  3. Barbaras no Žagares pīšļu vēsture.
  4. Barbaras brīnumdarbu reģistrācijas grāmata.
  5. Beatifikācijas un kanonizācijas lietas process.
  6. Galvenie avoti.
  7. Zinātniskie darbi.
  8. Lūgšanas.
  9. Dieva žēlastība, saņemta ar Viņa Kalpones Barbaras no Žagares aizbildniecību. 
  10. Atsauces.
  11. 11. Kartes.

 

 

Liecības par Barbaras no Žagares dzīvi

Dieva kalpone Barbara no Žagares dzimusi 16. gs. otrajā pusē. Viņa izcēlās ar varonīgiem kristiešu tikumiem. Barbaras nāves iemesli nav zināmi. Viņas vārdā ir nosaukts uzkalns uz kura stāv Vecā Žagares baznīca.

Ir zināms, ka jaunavu no Žagares pirmoreiz oficiāli pieminējis bīskaps Antons Tiškevičs. Savā ziņojumā Sv. Krēslam 1755. gadā viņš rakstījis „Es domāju, ka ir būtiski pieminēt kādas Dievam uzticīgas jaunavas relikvijas. Starp dzīvajiem nav neviena, kas zinātu viņas vārdu – vien sapņos dažus viņa ir apmeklējusi un nodēvējusi sevi vārdā Barbara. Atsaucoties uz stāstu, ko cilvēki viens otram stāstīja dažus gadus pēc viņas nāves, neparastais notikums sabiedrībā attīstīja kultu par Barbaru kā starpnieci un aizbildni pie Dieva. Vienā no reizēm, kad 1655. gadā Lietuvā ielauzās zviedru karavīri un to izlaupīja, nodedzinot arī Veco Žagares baznīcu kopā ar aizgājēju pīšļiem, kas atradās kriptā, tai skaitā arī Barbaras miesas. Barbaras ķermenis vēlāk tika atrasts pelnos uguns neskarts, vien apkvēpis. Neapšaubot šī neparastā notikuma patiesumu, bīskaps Antons Tiškevičs paziņojumā Sv. Krēslam teica: „Iznirusi no mirušo pelniem, uguns neskarta nevienā ķermeņa vietā. Nebojātais jaunavas ķermenis tika izcelts no pelniem un cienīgi novietots šķirstā kā patiesa Dieva būtības un Barbaras nopelnu liecība. Pat šodien ķermenis ir neskarts, vien nomelnējis.”

Tai pašā dokumentā Žemaitijas bīskaps apraksta astoņus brīnumus, kas notikuši, aizlūdzot Barbaru 1735.–1748. gadā: „Liels skaits neārstējamu slimību nomocītu cilvēku meklēja glābiņu pie Barbaras šķirsta un bez vilcināšanās saņēma palīdzību.”

Barbaras no Žagares kulta tradīcija

1712. gadā, kad Barbaras mirstīgās atliekas tika pārnestas uz atjaunoto Vecās Žagares baznīcas kriptu, iesākās publiska vairākus simtus gadu līdz pat mūsu dienām ilgstoša dievbijība Žagares Jaunavas aizbildniecībai, ticot viņas svētumam. 1886. gadā, kad Lietuvu pārņēma cariskā Krievija, okupācijas varasiestādes pavēlēja kriptu ar Barbaras mirstīgajām atliekām iznīcināt, to aizmūrējot. Tomēr šie mēģinājumi vājināt ticību Dievam bija neveiksmīgi. Tieši otrādi, 19 gadus vēlāk, kad baznīca tika atjaunota, svētās miesas tika atrastas nevainojamā stāvoklī. Tad ticīgo paļāvība uz svētās aizbildniecību strauji pieauga.

Barbaras no Žagares pīšļu vēsture

Barbaras no Žagares mirstīgās atliekas glabājas kristāla šķirstā baznīcas kriptā zem centrālā altāra. 1940. gadā, kad Lietuva nonāca padomju okupācijas jūgā, uzbrukumi Barbaras brīnumainajām spējām neapsīka. Īpaši spēcīgs naids pret to bija vērsts periodā no 1957. līdz 1963. gadam. 1963. gadā okupantu administrācija slēdza baznīcu un svētās Barbaras miesas tika kaut kur pārvestas. Līdz mūsu dienām ir palicis tikai simbolisks šķirsts, kas atrodas tai pašā kriptā. Turpat pie ieejas ir piemiņas plāksne, kas atgādina par svēto jaunavu.

Lai varētu dziļāk izprast svētās cienīgo dzīvi, notiek dokumentu meklēšana arhīvos, kā arī veikta liecību pārbaude un reģistrācija. Pēdējie mēģinājumi atrast svētās apbedījuma vietu noslēgušies bez rezultātiem.

Barbaras brīnumdarbu reģistrācijas grāmata

100 gadus pēc tam, kad Barbara tika pirmoreiz pieminēta 18. gs. vidū, 1860. gada 7. janvārī, bīskaps Matejs Valančus pilnvaroja Vecās Žagares baznīcas draudzes priesteri Fr. Silvestra Limaževiču reģistrēt brīnumdarbus, kas notikuši, lūdzoties Barbaras aizbildniecību. Šis uzdevums bija aizsākums tā dēvētajai Barbaras brīnumdarbu grāmatai, kurā līdz 1940. gada 14. decembrim tika apkopoti 97 notikumi. Neviens no šiem gadījumiem tomēr netika kanoniski izmeklēts. Vēl jo vairāk, kādu laiku tika uzskatīts, ka grāmata ir pazudusi. Tomēr pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas 1990. gadā, Žagares Svētā Pētera un Pāvila baznīcas prāvests Boļeslovs Babrausks SJ, uzsāka grāmatu meklēt un pēc trim gadiem – 1994. gadā – tā tika atrasta.

Unikālā grāmata sarežģītajā Padomju Lietuvas periodā tika saglabāta, pateicoties priesterim Pranciškum Ščepavičam, Vecās Žagares baznīcas prāvestam. Bez šaubām šī grāmata ir labākā brīnumdarītājas Barbaras lieciniece – viņas fama sanctitatis nespēja pārtraukt ne okupācijas režīmi, ne kādi citi apstākļi.

Beatifikācijas un kanonizācijas lietas process

2005. gada 13. maijā Sv. Krēsls, atbildot uz Šauļu bīskapa Eugeņijus Bartuļa 2004. gada 11. novembra prasību Nr. 0376/04 par Barbaras no Žagares beatfiikācijas un kanonizācijas procesu aizsākšanu, informēja, ka, atsaucoties uz reglamentu, ko 1983. gada 7. februārī izdeva tā pati kongregācija bīskapiem, kas izskatīja „Svēto lietas”, neesot šķēršļu procesa aizsākšanai.

Ar šo atļauju, un, atsaucoties uz ticīgo pieprasījumu Šauļu diecēzē, 2005. gada 24. septembrī bīskaps Eugeņijus Bartulis svinīgi ierosināja Jaunavas no Žagares beatifikācijas un kanonizācijas procesu.

Lietas aizstāvībai nozīmēja šādus Tribunāla pārstāvjus – ziņotāju mācītāju mag. theol. Marju Dīgli, patiesības delegātu – mācītāju lic. theol. Egidiju Vensku, patiesības aizstāvi – mācītāju lic. theol. Sauļu Paļūnu, notāru – mācītāju lic. theol. Tomu Ķeduši.

Galvenie avoti

  1. Relationes Status Dioecesium in Magno Ducatu Lituaniae [Žemaičių vyskupo Antano Tiškevičiaus reliacija popiežiui Benediktui XIV 1755 m.], vol I. Dioeceses Vilnensis et Samogitiae, red. Paulius Rabikauskas SJ, Roma: Academiae Lituana Catholica Scientiarum, 1971, p. 366–368.
  2. Ištrauka iš 1755 m. vyskupo Antano Tiškevičiaus reliacijos nr. 713 popiežiui Benediktui XIV. Apie Dievo Tarnaitės Barboros Žagarietės užtarimu įvykusius stebuklus, iš lotynų kalbos vertė Stanislovas Poniškaitis, in: Šiaulių vyskupijos archyvo DTBŽbb fondas, orig.: Relationes Status Dioecesium in Magno Ducatu Lituaniae, vol. 1. Dioeceses Vilnensis et Samogitiae, Roma: Academiae Lituana Catholica Scientiarum, 1971, p. 366–368.
  3. Barboros Žagarietės užtarimu įvykusių stebuklų registracijos knyga [lenkų ir lietuvių kalba, stebuklai pradėti registruoti vysk. Motiejaus Valančiaus įsakymu 1860-01-07, baigti registruoti 1940-12-14], in: Šiaulių vyskupijos archyvo DTBŽbb fondas.
  4. Barboros Žagarietės užtarimu įvykusių stebuklų registracijos knyga, iš lenkų kalbos vertė Irena Katilienė, in: Lietuvių katalikų mokslo akademijos metraštis, Vilnius, 2000, t. 16, p. 454–523.
  5. 1876 m. liepos mėn. 9 d. Kauno vicegubernatoriaus Ryžkovo raštas Žemaičių vyskupui Aleksandrui Beresnevičiui, In: LVIA. F. 1671. Ap. 4. B.500. L. 6, 6v., 7.
  6. Paulius Guga, Biografijos: Barbora Žagarietė [savilaida, 1964], in: Šiaulių vyskupijos archyvo DTBŽbb fondas.
  7. Congregazione delle Cause Dei Santi, prot. nr. 2644 – 1 / 04, Romae, die 13 Maii A.D. 2005.
  8. Barboros Žagarietės užtarimu gautos Dievo malonės: per 2006–2008 metų mokslines ekspedicijas užrašyti atvejai, užrašė Rasa Račiūnaitė-Paužuolienė, in: Šiaulių vyskupijos archyvo DTBŽbb fondas.
  9. Sofija Lažinskaitė, [asmenis liudijimas], in: Šiaulių vyskupijos archyvo DTBŽbb fondas.

Zinātniskie darbi

  1. Paulauskas A. Nepaskelbta lietuvių tautos šventoji: Religijos mokslų bakalauro darbas, vad. dr. kan. A. Kajackas, Kaunas: Kauno tarpdiecezinė kunigų seminarija, Teologijos fakultetas, 1993, 36 p.
  2. Matulytė E. Barboros Žagarietės šventumo opinija ir garbinimas Žiemgaloje: Religijos mokslų bakalauro darbas, vad. dr. A. Motuzas, Kretinga: Šv. Antano religijos studijų institutas, 1998, 37 p.
  3. Margevičiūtė V. Barboros Žagarietės – XVII šimtmečio liaudies šventosios kulto istorija Lietuvoje: Istorijos mokslų bakalauro darbas, vad. vysk. dr. J. Boruta SJ, Vilnius: Vilniaus valstybinis universitetas, Istorijos fakultetas, Naujosios istorijos katedra, 1999, 38 p.
  4. Karoblytė E. Barboros Žagarietės užtarimu patirtos Dievo malonės: Religijos mokslų bakalauro darbas, vad. dr. A. Motuzas, Kretinga: Šv. Antano religijos studijų institutas, 2001, 33 p.
  5. Stupelytė J. Dievo tarnaitės Barboros Žagarietės šventumo garsas Lietuvoje: tradicijos ir dabartis: Magistro darbas, vad. dr. A. Motuzas, Vilnius: Vilniaus pedagoginis universitetas, Istorijos fakultetas, Katalikų tikybos katedra, 2007, 72 p.
  6. Mitrikas K. Žagarės bažnyčių istorija: Bakalauro baigiamasis darbas, vad. asist. dr. P. Spurgevičius, dr. L. Klimka, Vilnius: Vilniaus pedagoginis universitetas, Istorijos fakultetas, Visuotinės istorijos katedra, 2007, 43 p.
  7. Dyglys M. Dievas Tarnaitės Barboros Žagarietės gerbimo istorija Žiemgaloje: Magistro darbas, vad. vysk. dr. J. Boruta SJ, Telšiai: Telšių Vyskupo Vincento Borisevičiaus kunigų seminarija, 2008. 65 p.

 

LŪGŠANAS

LŪGŠANA PAR DIEVA KALPONES BARBARAS NO ŽAGARES

PASLUDINĀŠANU PAR SVĒTĪGO

IMPRIMATUR

† Eugenijus Bartulis

Episcopus Siauliensis

Šiauliai, 14.12.2015

Nr. D-023/15 

 

    Mīlošais Dievs, mēs Tevi lūdzam, lai Dieva kalpone Barbara, kura, lielas ticības iedvesmota nenogurstoši rūpējās par nabagiem, jauna būdama, aizgāja mūžībā un 400 gadu garumā bija slavena ar Taviem brīnumdarbiem un žēlastībām, kas saņemti caur aizlūgumiem teju 400 gadu garumā, tiktu beatificēta. Lai žēlastības, kas saņemtas caur viņas aizlūgumiem, stiprina ticībā un paļāvībā uz Dievu ikvienu, īpaši gados jaunus kristiešus, saskaroties ar mūsdienu pasaules kārdinājumiem. Mēs tevi lūdzam caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Amen.

V. Barbara no Žagares, Dieva kalpone

R. Lūdz par mums!

  TĒVS MŪSU, kas esi debesīs, svētīts lai top Tavs vārds. Lai atnāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien; un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā. Amen.

ESI SVEICINĀTA, MARIJA, žēlastības pilnā, Kungs ir ar Tevi; Tu esi svētīta starp sievietēm, un svētīts ir Tavas miesas auglis Jēzus. Svētā Marija, Dieva Māte, lūdz par mums, grēciniekiem, tagad un mūsu nāves stundā. Amen.

GODS LAI IR TĒVAM un Dēlam un Svētajam Garam, kā tas no iesākuma bijis, tā tagad un vienmēr, un mūžīgi mūžam. Amen.

 

 LŪGŠANA PĒC DIEVA KALPONES BARBARAS NO ŽAGARES AIZBILDNIECĪBAS LŪDZOT VESELĪBU

 

IMPRIMATUR

† Eugenijus Bartulis

Episcopus Siauliensis

Šiauliai, 14.12.2015

Nr. D-024/15 

 

Mūs mīlošais Jēzu, Tu mūs iedrošini: “Un es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos. Jo, kur divi vai trīs sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” (Mt 18, 19-20).

Kungs, prasu pēc Tavas Kalpones Barbaras no Žagares aizbildniecības. Ja tas ir Tavā varā un pestīs [nosaukt slimnieku vārdus] dvēseli un miesu, pazemīgi lūdzu Tev atgriezt man [pateikt slimnieku vārdus] veselību.

“Pie Tevis, Kungs, es patveros, neļauj man kaunā palikt mūžīgi. Izglāb mani pēc Tavas taisnības” (Ps 31, 2).

 

DIEVA ŽĒLASTĪBA, SAŅEMTA AR VIŅA KALPONES BARBARAS NO ŽAGARES AIZBILDNIECĪBU

 Piezīmes:

1. Turpmāk aprakstītie brīnumu gadījumi sniegi vadoties pēc šiem avotiem:

a) Izvilkums no 1755. gada bīskapa Antanas Tiškevičius reliācijas nr. 73 pāvestam Benediktam XIV. Par brīnumiem, kas notikuši ar Dieva Kalpones Barbaras no Žagares aizbildniecību, no latīņu valodas tulkojis Stanislovas Poniškaitis, in: Šauļu bīskapijas arhīva DKBŽbt fonds, oriģ.: Relationes Status Dioecesium in Magno Ducatu Lituaniae, t. 1. Dioeceses Vilnensis et Samogitiae, Roma: Academiae Lituana Catholica Scientiarum, 1971., 366.–368. lpp.

b) Ar Barbaras no Žagares aizbildniecību notikušu brīnumu reģistrācijas grāmata, no poļu valodas tulkojusi Irena Katilienė, turpmāka notikumu daļa – lietuviešu val., in: Lietuvių katalikų mokslo akademijos metraštis, Viļņa, 2000., 16. sējums, 454.–523. lpp.

c) Ar Barbaras no Žagares aizbildniecību saņemtas Dieva žēlastības: gadījumi pēc 1940. gada, pierakstīti laika posmā no 2006. – 2008. gadam zinātņu ekspedīciju laikā, in: Šauļu bīskapijas arhīva DKBŽbt fonds.

d) Paulis Guga (Paulius Guga), Biografijos: Barbara Žagarietė [pašizdevums, 1964.], in: Šauļu bīskapijas arhīva DKBŽbt fonds.

e) Sofija Lažinskaitė, [personīga liecība], in: Šauļu bīskapijas arhīva DKBŽbt fonds. 

2. Izmantojot iepriekš norādītos avotus (gadījumus saīsinot, izstāstot, rediģējot), ar Barbaras no Žagares aizbildniecību saņemtās Dieva žēlastības turpmāk tekstā sadalītas pēc Pasaules veselības organizācijas (PVO) izveidotiem Starptautiskiem slimību kodiem (SSK) – lai parādītu cilvēkam sniegtās palīdzības dažādību un atšķirīgumu. Šī kodu sistēma aptver slimības, dažādus simptomus, patoloģiskos stāvokļus, sūdzības, sociālos apstākļus, ārējos savainojumu un slimību iemeslus. (PSK-10-AM sāk izmantot no 1992. gada). Citi gadījumi, kas netiek ietverti šajā sistēmā, nosaukti par “sadzīviskiem”.

3. Turpmāk tekstā sniegti 116 (simtu sešpadsmit) tipoloģiski galvenie gadījumi, izceļot svarīgākās to pazīmes. Iekavās norādītie ierakstu numuri atbilst avota ieraksta numuriem. Ar slīprakstu tiek atzīmētas apliecināto slimību pazīmes un brīnumu iereģistrēšanas datumi.

 

 

 

I DAĻA

dievA ŽĒLASTĪBAS GADĪJUMI PĒC

BĪSKAPA aNTanas tIŠKEVIČIus RELIĀCIJAS

 

 antanas tiskevicius 

ŽEMAITIEŠU BĪSKAPS ANTANAS TIŠKEVIČIUS

(A. Ivinskis gleznotā portreta reprodukcija Varņos,

ŽBM Digitālais attēlu arhīvs)

Emanuelis Vladislovas dēls, Lahojskas un Berdičivas grāfs Antanas Tiškevičius dzimis 1700. gadā Lahojskā. Jaunībā nolēmis kļūt par mācītāju, viņš iestājās garīdznieku kārtā. Antanas Tiškevičius bija Viļņas kanoniķis. 1744. gadā no Kražiem uz Žemaitijas bīskapijas galvaspilsētu Varņiem pārcēla Žemaišu garīgo (mācītāju) semināru. 1752. gadā Varņos sasauca Žemaišu bīskapijas sinodi.

Bīskaps Antanas Tiškevičius sekoja sava priekšgājēja bīskapa Jurgis Tiškevičius pēdās, vispusīgi atbalstīja viņa dibināto Žemaišu Kalvāriju. 1750. gadā šeit uzbūvēja jaunu koka baznīcu, zem kuras lielā altāra 1762. gadā pārapbedīja bīskapa Jurgis Tiškevičius pīšļus, kuri tika pārvestas no Karaļaučiem (vēlāk pīšļi tika pārcelti uz Varņiem). 1744. gadā bīskapam Antanas Tiškevičius piešķirts apbalvojums – Baltā ērgļa ordenis vēlāk viņš iecelts par Galvenā tribunāla locekli. Bīskaps miris 1762. gadā Alsėdžiai, bīskapijas muižā. Apglabāts Varņos.

Studēja Viļņas akadēmijā, ieguva filosofijas doktora grādu, divus gadus studēja teoloģiju. 1715. gadā iesvētīts par mācītāju. 1739. gada 20. jūlijā iecelts par godājamu Mennitha bīskapu un Kijevas bīskapa palīgu, 1740. gada 16. septembrī pārcelts uz Žemaišiem pildīt bīskapa pienākumus. Ierodoties bīskapijā, apmeklēja draudzes; rūpējās par mācītāju izglītības līmeņa uzlabošanu, sagatavoja tiem 3 mēnešu kursus Varņos; mācītāju semināra klēriķu aizbildniecību uzticēja mūkiem pijoriem, rūpējās par klēriķu skaita palielināšanu; Varņu mācītāju semināru pārcēla uz jaunām koka ēkām, ieviesa klēriķiem un mācītājiem obligātas 7 dienu rekolekcijas. Varņos iemitināja mūkus rokītus; atļāva dibināt Marijas māsu klosteri; sadalīja bīskapiju 10 dekanātos; noteica draudžu svētceļotāju ceļotāju kārtību uz lielākajām Šiluvas un Žemaišu Kalvārijas grēku atlaišanas vietām. 1752. gadā, no 4. līdz 6. jūnijam Varņos sasauca dicēzes sinodi, viņa lēmumus nodrukāja Viļņā. Uzbūvēja baznīcu Žemaišu Kalvārijā, dibināja altāru pie Mosėdžio baznīcas. No Prūsijas pārveda bīskapa J. Tiškevičiaus pīšļus un apglabāja Žemaišu Kalvārijas baznīcas pagrīdē. Izdrukāja : “Krolewska droga do nieba albo žycie S. Kazimierza krolewica polskiego y W. Ks. L.” (1752. g.); “Synodus dioecesana Mednicensis seu Samogitiae” (1752. g.), kā arī viņam veltīta no poļu valodas tulkota “Pedelis miros saldžiausi medi kryžiaus Jezusa Pona” (1750. g.).

Miris 1762. gada 31. janvārī Alsėdžiai, apglabāts Varņu katedrāles Bīskapu kriptā.

(Biogrāfija sniegta pēc:

http://www.straipsniai.lt/zmones/informacija/Izymus_zmones/puslapis/5389)

 

 1745. gada 11. augustā bīskaps Antanas Tiškevičius konesekrēja Senās Žagares baznīcu. Par godu šim notikumam apmeklēja un apskatīja Barbaras nemirstīgās atliekas. To, ko bija dzirdējis par Barbaru no Žagares, 1755. gadā aprakstīja reliācijā par Žemaišu bīskapiju pāvestam Benediktam XIV. Svētajam Tronim Vatikānā bīskaps Antanas Tiškevičius iesniedza astoņus brīnumus, kas notikuši ar Dieva Kalpotājas Barbaras no Žagares aizbildniecību. Par šo dokumentu interesējās, to rediģēja un 1971. gadā izdrukāja lietuviešu profesors Paulius Rabikauskas, SJ, kurš dzīvoja Romā un strādāja Gregoriāņu universitātē.

 

NO ŽEMAIŠU BĪSKAPA ANTANS TIŠKEVIČIUS RELIĀCIJAS PĀVESTAM BENEDIKTAM XIV

Uzskatu par pieminēšanas vērtus vienas Dievam dārgas jaunavas pīšļus, kas ir kļuvusi ļoti slavena daudzu brīnumu dēļ. Dzīvo starpā vairs nav neviena, kuram būtu zināms šīs jaunavas vārds un izcelsme, tikai dažām personām, sapnī parādījusies, viņa pati sevi dēvējusi par Barbaru. […]

Taču, mirušo pelnos grimis, plosoša ugunskura liesmu neaizskarts, nevienai daļai, nevienam matam neapdegot, necietis šķīstās jaunavas ķermenis ticis izcelts (no pelniem) un atkal pazemīgi ieguldīts zārkā, kā īstens Dieva varenības un viņas (t.i., jaunavas) nopelnu apliecinājums. Vēl tagad tas nav bojāts, tik vien kā nomelnējis. […]

Daudz nelaimīgo, neārstējamu slimību nomākto (pie jaunavas zārka) meklē patvērumu un tūlīt pat piedzīvo palīdzību. Stāstījums būtu bezgala plašs, ja vien steigšus pieskartos visiem, kam vārgums noņemts…

(Bīskaps Antanas Tiškevičius).

 

 F00-99. PsihiSKI un UZVEDĪBAS TRAUCĒJUMI

 

1. 1747. gada 2. jūnijs. Skodas rajona Ylakiai iedzīvotāja Marijona Karpovska, ilgi mocīta krītamās kaites (epilepsijas), vājprātības (demences) un ķermeņa pampšanas, pēc dotā solījuma apmeklēja šo jaunavu. Tikko solījumu izpildījusi, sajutās atbrīvota no epidēmijas posta (casibus epidemiae) un uzpampuma grūtuma. (Ieraksts, Nr. 5).

2. 1737. gada 29. jūnijs. Tryškiai iedzīvotāja Elžbieta Strebulavič personīgi pastāstīja par sešgadīgo meitu Agoti, kura pusgadu bija zaudējusi spēju runāt. Māte nolēma aizvest meitu uz Žagari. Tūlīt pēc šī lēmuma, lai arī grūti, tomēr slimniece sāka runāt. Tas visiem bijis kas neticams. Pēc tam viņas abas apmeklējušas jaunavas ķermeni, un vēl baznīcā, baznīckunga klātbūtnē, meitene sākusi gana skaidri un raiti runāt, tā arī runājusi turpmāk. (Ieraksts, Nr. 2).

 

 

G00-G99.  Nervu sistēmas slimības

 

1. 1748. gada 2. jūnijs. Dižciltīgas dzimtas jauneklis Jonas Vitoromanovičius, kurš piedzīvojis labās ķermeņa puses, t.i., galvas un rokas, paralīzi, ticis ārstēts tradicionālā veidā. Četras nedēļas bez mitas devās turp, kur viņu veda norūpējusies sirds, taču nekas nemainījās. Reiz sapnī ieraudzīja Žagares baznīcu, kurā nekad nebija bijis. Redzēja, kā četri mācītāji paceļ augšup zārku ar jaunavas ķermeni un atkal to nolaiž. Sapņojot, nešauboties, ka tā ir jaunava brīnumdare, ļoti pazemīgi sapnī noskūpstīja viņas labo roku. Vēl arvien iegrimis dziļā miegā, sapnī jutās kā pilnībā atguvis veselību un, pamostoties, piedzīvoja, ka tā arī ir. Savu izveseļošanos uzskatot par brīnumainās jaunavas (divae) nopelnu, nolēma trīs gadus pēc kārtas, reizi gadā, apmeklēt viņu. Uz Žagari aizbrauca vienu reizi. Sācis šaubīties, vai veselību tiešām atguvis pateicoties šīs jaunavas starpniecībai, sāka ignorēt savu solījumu. Reiz, šādi šauboties, viņu atkal saķēra asas paralīzes sāpes, kas atjaunojās, bet ķermeņa stingums bija vēl stiprāks par pirmo reizi. Raudādams nolēma solījumu pildīt līdz galam un pēc diennakts atveseļojās. (Ieraksts, Nr. 8).

 

 H00-H59. ACU UN TO PALĪGORGĀNU SLIMĪBAS

1. 1747. gada 29. jūnijs. Akmenes draudzes iedzīvotāja Barbara Rimšova veselu gadu cieta lielas acu sāpes. Sāpju novārdzināta, sāka apmeklēt dažādas svētnīcas, bet velti. Dieva plāns bija citādāks. Vienā sapnī parādījusies Žagares jaunava un pamudinājusi sievieti apciemot viņu, tāpat pasūtīt Dievkalpojumu un garantējusi, ka acu sāpes pilnībā pāries. Tikko sapnī devusi solījumu, lieciniece Barbara no miega pamodusies vesela. (Ieraksts, Nr. 6).

 

Q00-Q99. IEDZIMTAS KROPLĪBAS, deformācijas un hromosomu anomālijas

 

1. 1748. gada 25. februāris. Barbara, uzvārdā Rimkevičova, Rietavas draudzes iedzīvotāja, meklējot palīdzību dēlam Ignacijus, kurš nevarēja staigāt savilktu cīpslu (nervis contractis) dēļ, veselu gadu apmeklēja vietas, kas slavenas ar debesu žēlastībām. Izdzirdējusi, ka daudzi piligrimi apmeklē ar brīnumiem slaveno Žagares jaunavas ķermeni, aizveda tur savu bērnu un neilgi pēc tam ieraudzīja, ka dēla kājas atžirgst un soļi sāk kļūt stabilāki. (Ieraksts,  Nr. 7).

2. 1746. gada 2. jūlijs. Kristina Vasilkova no Grodņas apriņķa veselus trīs gadus slimoja ar hidrocefāliju. Viss ķermenis sapampa. Nedaudz atkāpjoties fiziskajam vājumam, taču pilnībā nemazinoties pampumam, mācītāju mudināta, devās apmeklēt svētas vietas. Pildot savu solījumu, izdzirdēja, ka Žagarē ar brīnumiem slavens vienas jaunavas ķermenis. Tūlīt pat devās ceļā 60 vācu jūdžu attālumā. Kad jau bija netālu no ceļojuma mērķa un redzeslokā jau bija redzamas divas baznīcas, pajautāja ceļabiedrei, kura no tām ir slavena ar Dievam dārgiem pīšļiem. Viņai rādot mazāko un nomaļāko, ļoti centīgi prasīja pēc jaunavas palīdzības. Tūdaļ pat sajuta, ka novārgušie spēki atgriežas un sāka iet žiglākā solī. Nonākot pie zārka, jau baznīcas iekštelpās sajuta, ka mazinās pampums. Juta, kā atgriežas veselība. (Ieraksts, Nr. 4).

 

 Z00-Z99. FAKTORI, KAS IETEKMĒ VESELĪBU UN SASKARI AR VESELĪBAS APRŪPES DARBINIEKIEM

1. 1735. gada 8. maijs. grāmatu pārdevējs Mykolas Mačiulskis, zvērot apliecināja, ka pusgadu, smagas slimības piemeklēts, bijis piekalts pie gultas. Kad ārstēšana nesniedza nekādas cerības, negaidīti atcerējās par jaunavu Barbaru no Žagares, apsolīja apmeklēt tās zārku un pasūtīt Dievkalpojumu veselības nolūkos. Pēc trīs dienām piecēlās no gultas vesels. (Ieraksts, Nr. 1).

2. 1746. gada 14. marts. Žemaišu Kalvārijas draudzes iedzīvotāja Kazimieras Narkevičius sieva Roze ļoti bīstamas slimības dēļ nonāca pie nāves sliekšņa. Sabrūkot visiem cilvēciskajiem centieniem atveseļoties, lūdza pēc jaunavas Barbaras palīdzības. Tajā pašā dienā sajuta veselības uzlabojumus un atveseļojās. Neilgi pēc tam viņa apmeklēja savas glābējas ķermeni. (Ieraksts, Nr. 3).

 

II DAĻA

  Motiejus Valancius

dievA ŽĒLASTĪBAS LIECĪBAS PĒC

BĪSKAPA motiejus valančius

reģistrĀCIJAS grāmatas, kuru viņš sāka rakstīt

(gadījumi no 1860. – 1940. g.)

  

MOTIEJUS VALANČIUS (1801. – 1875.) – ŽEMAIŠU BĪSKAPS, APGAISMOTĀJS, RAKSTNIEKS, ATTURĪBAS KUSTĪBAS ORGANIZATORS.

 

Motiejus bija ceturtais bērns Mykolas un Ona Valančiai ģiemenē. Dzimis 1801. gada 28. februārī Nasrėnai, Salantu draudzē, Telšu apriņķī. XIX. gs. sākumā Valanču ģimene no Nasreniem pārcēlās dzīvot uz ciemu Klausgalvių-Medsėdžiai. Motejs mācījās Žemaišu Kalvārijas dominikāņu ģimnāzijā (1816. – 1821.), vēlāk – Varņu, bet no 1824. līdz 1828. g. studēja Viļņas garīgajā seminārā.

1828. gada 1. septembrī Viļņas katedrālē tika iesvētīts mācītāju kārtā. Strādāja par kapelānu Maziras (tagad Baltkrievija, Gomeļas apgabals), Kražu (1834-1840) skolā. Bija profesors Viļņas (1840. – 1842.) un Petrogradas (Petrapilis) (1842–1844) garīgajā akadēmijā. No 1845. gada līdz 1850. gadam bija Varņu mācītāju semināra rektors. 1850. – 1875. g. vadīja Žemaišu bīskapiju.

Dieva gans miris 1875. gada 17. maijā. Apglabāts Kauņas katedrālē-bazilikā.

25 bīskapijas gadu laikā M. Valančius mācītāju kārtā iesvētīja 550 klēriķus, vairāk nekā 700 tūkstošiem bērnu sniedza stiprināšanas sakramentu, uzbūvēja 50 baznīcas. Būdams Žemaišu bīskaps, rūpējās par dradžu lietuviešu skolu, bibliotēku, grāmatnīciņu dibināšanu. Saorganizēja atturības akciju, kurai pateicoties Lietuvā divu gadu laikā degvīns tika patērēts aptuveni 8 reizes mazāk.

Lietuviešu drukas aizliegšanas gados (1864. – 1904.) organizēja grāmatu izplatītāju darbu un vadīja to.

M. Valančius uzrakstījis aptuveni 50 grāmatas, no kurām svarīgākās ir šīs “Žemaičių vyskupystė” (divas daļas), “Kantyczkos”, “Palangos Juzė”, “Antano Tretininko pasakojimai”, “Vaikų knygelė”, “Paaugusių žmonių knygelė” u.c.

M. Valančius – lietuviešu literatūras klasiķis, ievērojams didaktiskās prozas autors.

 (Biogrāfija sniegta pēc: http://samogitia.mch.mii.lt/mpkelias/ASMENYS/valancius.lt.htm)

 

 AR BARBARAS NO ŽAGARES AIZBILDNIECĪBU NOTIKUŠU BRĪNUMU

REĢISTRĀCIJAS GRĀMATA[1]

Jau no seniem laikiem Barbaras pīšļi Senajā Žagarē bijuši slaveni ar brīnumiem, taču, nepierakstīti tie ātri mainās un drīz vien kļūst neuzticami. Lai tas nenotiktu un tiktu saglabātas brīnumu atmiņas nākotnei, kad varbūt Dievam labpatiksies tos pīšļus apskaut ar publisku godināšanu, uzliekam par pienākumu Tev, mūsu Kristus mīlētajam baznīctēvam, šajā grāmatā poļu valodā pierakstīt visus brīnumainos notikumus, kuri notikuši vai no jauna notiek pie minētā Barbaras kapa. Jāpieraksta aptaujājot lieciniekus, kuri ir uzticības vērti, bikli un dievbijīgi, kuri tā ir izpratuši brīnumu apstākļus, ka, par to pilnībā nešauboties, varētu tūlīt pat apzvērēt, ja augstākie garīdznieki nolemtu, ka tas ir nepieciešams.

(Motiejus Valančius, Žemaišu bīskaps, Varņi, 1860. g.)

A00-B99. DAŽAS infekciJAS UN PARAZĪTĀRĀS SLIMĪBAS

1. 1860. gada 26. jūnijs. Barbara Kanvovska no pilsētas Endriejavas, Raseiņu apriņķa, 28 gadus cietusi no drudža, zāles neesot bijušas iedarbīgas. Pēc solījums došanas svētītajai Barbarai drudzis tūlīt pat esot pametis viņas ķermeni. (Ieraksts, Nr. 17).

2. 1862. gada 29. augusts. Marijona Maciejauskienė no Kalvārijas pilsētiņas, Telšu apriņķa, uz ķermeņa, zem sirds uzmeties sāpīgs augonis. Tā kā specifiskas ārstēšanas no augoņiem nebija, pildīja ikvienu dzirdēto padomu, lai tik samazinātu sāpes, bet nekādu atvieglojumu nesajuta. Tā mocījās veselus piecus gadus. Devusi solījumu svētajai Barbarai, augonis acumirklī pārplīsis. (Ieraksts, Nr. 30.)

3. 1864. gada 16. maijs. Antanina Šimaitienė ciema Kliašiai, kas pieder Telšu apriņķa Židiku draudzei, trīs gadus uz kājām esot bijuši augoņi, tikai ar kruķiem esot varējusi staigāt. Devusi solījumu Barbarai, kas apglabāta Senās Žagares pazemē un slavena tālās zemēs pateicoties saviem brīnumiem, tūlīt pat sajuta atvieglojumu. Pamazām, viena gada laikā pilnībā izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 32).

4. 1871. gada 10. jūnijs. Agnietė Jaraminienė, no ciema Sarakiai, Gadunavas draudzes, Telšu apriņķa, pastāstīja divus notikumus. Marcijonai Petkevičiūtei krustos parādījusies sāpēšana – ļoti sāpīga un nekādi neietekmējama. Lai arī tikusi ārstu ārstēta, 3 mēnešus bez jeb kāda atvieglojuma teju vai agonijā. Pastāstot par to svētajai Barbarai, vājums pazudis, sāpēšana pazudusi, sieviete izveseļojusies. Cits gadījums: Domicėlė Viršilienė, paralizēta, pilnībā bezspēcīga, no gultas neiespēja izkāpt 2 mēnešus, viss ķermenis bijis sapampis. Devusi solījumu svētajai Barbarai, tūlīt pat sajutusies labāk, pampšana atkāpusies, sākusi atkal valdīt locītavas un pilnībā izveseļojusies. (Ieraksts, Nr. 66).

5. 1870. gada 6. jūlijs. Ona Žakaitė no pilsētas Viekšņi, Šauļu apriņkī, ļoti sāpējušas krūtis. Viņai tika teikts, ka tā ir roze, kas izveidojusies no lielām bailēm. Astoņus mēnešus mocīja nepanesamas sāpes, kuras pavadīja baiss vājums. Devusi solījumu svētajai Barbarai, sāpes no krūtīm pārmetušās kājās, uz tām uzradušies augoņi, vēlāk atvērušās brūces, iztecējušas strutas, beigušās sāpes, brūces sadzijušas. Viņa pilnībā izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 56).

6. 1939. gada 29. jūnijs. Onai Navagreckienė no ciema Venciškiai, Akmenes draudzes, kura ar krūti barojusi nesen dzimušo bērnu, 1933. gada jūnija beigās vai jūlija sākumā uzaudzis audzējs, pēc tam uz abām krūtīm atvērušās lielas brūces. Apmeklēja divus –Akmenes un Mažeiķu apriņķa slimnīcas – ārstus. Viņi pateica, ka vien operācija var palīdzēt. 1934. gada 29. jūnijā Ona apmeklēja Žagarē esošo Barbaras kapu. Šeit sajutusi uzlabojumu. Pēc dažām dienām pilnībā izveseļojusies. Taču 1936. gadā augustā slimība atkārtojusies. Sievietes vīrs Jonas Navagreckis nospriedis, ka atkrišana notikusi tādēļ, ka par brīnumu nebija paziņots baznīcai. Žagares baznīcā trīs vakarus kritis uz ceļiem, prasījis Barbaru izdziedēt sievu, dodot solījumu trīs vakarus pēc kārtas ar tādu intenci noskaitīt lūgšanu “Sveicināta, Marija”. Sieva 1938. gada decembra beigās izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 96).

C00-D48. AUDZĒJI

1. 1870. gada 27. maijs. Tomas Lakšta no Kalvārijas pilsētiņas, Telšu apriņķa, Kauņas guberņas, jau no bērnības reizēm sāpējis pazodes dziedzeris, kas reizēm smacējis teju līdz nāvei. Lēkmes atkārtojušās divas vai trīs nedēļas, katru gadu pa divām vai trīs reizēm, veselus desmit gadus. Pie ārstiem nav vērsies, sāpes mazinājis ar mājās darinātām zālēm, bet likvidēt tās nav izdevies. Viens ubags esot devis padomu ziedoties svētajai Barbarai. Tomas devies uz Žagari un ar Barbaras matu cirtu parīvējis tos uzaugumus vai dziedzerus uz kakla, pazodē. No tās dienas vairs nav atjaunojušies ne uzaugumi, ne smakšana. (Ieraksts, Nr. 51).

2. 1872. gada 29. maijs. Šauļu apriņķa bajārs Konstantinas Stulginskis, Jokūbas dēls no Babališkiai īpašuma, Kurtuvēnu draudzes, jau no bērna kājas no saviem vecākiem Jokūbas un Kotryna, no Matusevičiai Stulginskiai – dzirdējis par viņu pašu un citu piedzīvotajiem brīnumiem, pateicoties Barbarai no Senās Žagares. Brīnumus piedzīvojis arī pats: “1) No 1865. – 1869. gadam smagi slimoju ar slimību, kuru ārsti te par vēzi, te citos baisos vārdos dēvēja; pēc Augstākā Ārstētāja gribas, pateicoties Barbaras aizbildniecībai, bez ārsta padoma, pats atradu iedarbīgas zāles, ar kuru palīdzību izārstējos; 2) 1863. gada jūlijā un 3) pagājušajā 1871. gada 14. jūnijā, kad par manu inetnci tika uzskatīts Dievkalpojums Senās Žagares baznīcā par mirkļiem, kas viskritiskākie manam godam un var kaitēt manām interesēm, par cilvēku, kuri vēl man sliktu, centieniem – tajā pašā dienā mani sasniedza augstākās priekšniecības rīkojums – bez mazākās cilvēku palīdzības, bez maniem centieniem, tikai ar Augstākās Tiesneša darbībām, ar Barbaras aizbildniecību un glābiņu. Tāpat citās dažādās mājas darīšanās, pilnībā uzticēdamies, ar žēlabainu sirdi saucu pēc Dieva palīdzības, caur tiem pašiem Barbaras nopelniem un brīnumaini piedzīvoju visiedarbīgāko izglābšanos, padomu, atbalstu un palīdzību.” (Ieraksts, Nr. 68).

3. 1876. gada 23. jūnijs. Petras Šemetas no Žemalė, Telšu apriņķa, viensētas Lėlaičiai, trīs mēnešu laikā uz sejas uzradies izaugums. Ārsti pateikuši, ka tas ir vēzis un nobiedējuši ar paskaidrojumu, ka tas ir neizārstējams. Redzēdams, ka cilvēku spēki un zinātne neiespēs atgriezt veselību, Pēteris vērsās pie Dieva, caur Barbaru prasīdams grēku piedošanu un žēlastību. No tā brīža viņam sāka kļūt labāk. Pilnībā izveseļojies trīs nedēļu laikā. (Ieraksts, Nr. 83).

D50-D89. ASINS UN ASINSRITES ORGĀNU SLIMĪBAS UN NOTEIKTI IMŪNISTĒMAS TRAUCĒJUMI

1. 1874. gada 12. jūlijs. Marcijona Stripinaitytė no ciema Petrikiai, kas pieder Ylakiai draudzei, Telšu apriņķī, deviņus gadus cietusi no asiņošanas no lūpas un deguna, ķermenis esot bijis nosēts ar sāpīgām brūcēm. Esot nabadzīga, ārstējās vien ar mājās pagatavotām zālēm. Slimība šajā laikā atņēmusi spēkus pat līdz samaņas zaudēšanai, Reiz sapnī, kāds sens vīrs devis padomu viņai vērsties pie svētās Barbaras Žagarē, lai tā aizbilstu par viņu Dieva priekšā,- par izārstēšanu. Klausīja viņa padomam un uzreiz sajutās labāk. Pamazām uzradās arvien vairāk spēka, asins mitējās tecēt, brūces sadzija. Vien iekšējās sāpes saglabājās, kuras bija tādas pašas kā iepriekš. Viņa devās uz Žagari pagodināt Augstāko un pie svētās Barbaras zārka pateicās par brīnumaino izveseļošanos. (Ieraksts, Nr. 81).

F00-F99. PsihiSKI UN UZVEDĪBAS TRAUCĒJUMI

1. 1870. gada 6. jūnijs. Ona Bazarienė no viensētas Stagintrakis, Lioliai draudzes, Raseiņu apriņķa, raižu un baiļu dēļ tā sajucis prāts, ka viņu nācies pat sasiet, jo visu, ko varēja aizsniegt, saplēsa lupatās, driskāja savas drēbes, rāva sev no galvas matus. Bērnus mešus trieca pret zemi. Tā turpinājies desmit mēnešus. Mājinieki, nezinot, pie kā vērsties, nolēma dot solījumu Barbarai no Žagares. Izdarot šo darbību, sieviete atguva sajēgu un pilnībā izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 57).

G00-G99. Nervu sistēmas slimības

1. 1856. gada 26. jūnijs.  Barbara Paltakaitė no Vaiguva draudzes, Šauļu apriņķa, esot bijusi savilkta kāja (kontraktūra). Devusi solījumu svētajai Barbarai, tūlīt pat sajutās labāk un varēja doties uz Žagari pildīt solījumu. (Ieraksts, Nr. 3).

2. 1859. gada 25. maijs. Cecilija Nugarienė no Kalvārijas pilsētiņas astoņus gadus esot bijusi paralizēta. Devusi solījumu svētajai Barbarai, sievietei kļuvis labāk un viņa pilnībā izveseļojusies. (Ieraksts, Nr. 6).

3. 1859. gada 25. jūlijs. Petronėlė Alseikaitė no Kalvārijas pilsētiņas, Telšu apriņķa, esot bijusi savilkta kāja (kontraktūra) un esot daudz slimojusi. Pēc solījuma došanas ar brīnumiem slavenajai Barbarai, drīz vien varēja staigāt bez kruķiem, it kā tie viņai nekad nebūtu bijuši vajadzīgi. (Ieraksts, Nr. 8).

4. 1859. gada 20. augusts. Agota Bartkienė no Kalvārijas pilsētiņas, Telšu apriņķa, ciešot no spēcīgām galvas sāpēm, esot nonākusi no sajukšanas prātā. Pēc solījuma došanas Barbarai no Žagares, īsā laika posmā izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 12).

5. 1860. gada 26. jūnijs. Monika Žemgulytė no Endriejavas pilsētiņas un draudzes, Raseiņu apriņķa, vārgusi savilktu kāju dēļ: piedzīvojusi lielas sāpes un trīs gadus nav varējusi staigāt bez kruķiem. Pēc solījuma došanas svētajai Barbarai, tūlīt pat izveseļojās. Ierodoties Žagarē to godprātīgi izsūdzējusi. (Ieraksts, Nr. 14).

6. 1861. gada 16. jūnijs. Magdalena Žoberienė no Šauļu apriņķa, pilsētiņas Vaiguva, esot bijusi savilkta kāja (kontraktūra), pusgada laikā medicīna neko nav varējusi palīdzēt. Devusi solījumu Barbarai, tūlīt pat sajutusies labāk. (Ieraksts, Nr. 21).

7. 1862. gada 28. jūlijs. Petronėlė Alseikaitė no Kalvārijas draudzes, Telšu apriņķa, četrus gadus cietusi no nepanesamām galvas sāpēm un tādēļ jutusi lielu vājumu. Ārsti teikuši, ka medicīna neko nevar palīdzēt un viņai nāksies mirt. Devusi solījumu Barbarai, kas apbedīta Senās Žagares baznīcas pazemē, veselība izteikti uzlabojusies. Pēc četrām nedēļām jau varējusi izturēt piecpadsmit jūdžu ceļojumu, lai pildītu solījumu. (Ieraksts, Nr. 26).

8. 1862. gada 28. jūlijs. Domicėlė Alseikaitė no Kalvārijas pilsētiņas un draudzes, Telšu apriņķa, daudzus gadus slimojusi ar krītamo kaiti, ar vienu aci esot bijusi gandrīz akla. Devusi solījumu, sajuta, ka lēkmes paliek vājākas un sāka labāk redzēt ar vājo aci. (Ieraksts, Nr. 27).

9. 1865. gada 26. maijs. Uršulė Aleknaitė no Sedas draudzes, Telšu apriņķa, ciema Dimgailiai, esot bijusi savilkta labā kāja un roka (kontraktūra). Devusi solījumu Barbarai, tūlīt pat sākusi justies labāk, kāja esot sākusi iztaisnoties un viņa pati varējusi doties uz Žagari lūgties. Roka palikusi savilkta. (Ieraksts, Nr. 35).

10. 1869. gada 7. maijs. Ona Vyšniauskienė no Kretingas pilsētiņas, Antanas un Marija meita, dzimusi Kauņas guberņas Telšu apriņķa Kartena draudzē, pēkšņi apņēmušas nepanesamas galvas un sejas sāpes. Apmeklēja dažādas ar brīnumiem slavenas vietas, nekas nepalīdzēja. No sāpēm sašķobījās seja un tāda tā bija piecas nedēļas. Vienu nakti sapnī parādījās sieviete, kura runāja: “Ja vēlies būt vesela, pastāsti Barbarai Žagarē”. “Kur man tādai novājējušai un tik tālu esot”, - atbildēja viņa. Nepazīstamā neatlaidīgi atkārtoja: “Vari izveseļoties, kamēr ir brīvs laiks”. Tas bijis tūlīt pēc Jaunā gada. Pamodusies, Anna jutusies pilnībā vesela: vairs nesāpēja galva, seja bija avā vietā un taigāt varēja kā agrāk. Par šīm izmaiņām pārsteigti bija visi brīnumainā notikuma liecinieki. (Ieraksts, Nr. 44).

11. 1869. gada 7. septembris. Juozapota Landsbergienė, atraitnes no Rīgas, dēls Justinas astoņus gadus slimojis ar krītamo kaiti jeb Sv. Vita slimību. Darīja visu, lai atbrīvotos no šīs nelaimes, taču uzlabojumu nebija. Tika teikts, ka tāda slimība nav izārstējama. Kaut ka ieteica palūgt palīdzību svētajai Barbarai, kas slavena ar brīnumiem. Māte tūlīt pat apsolījusi apmeklēt viņas kapu un noskaitīt lūgšanu. Pēc šīs darbības dēls Justīns uzreiz sācis izveseļoties. Slimība vairs nav atjaunojusies. Šo brīnumu Jaunās Žagares baznīctēva mājās, draudzes svētku laikā, pastāstīja Jozapota Landsbergienė, kas jau otro reizi bija ieradusies Žagarē, lai pateiktos par dēla brīnumaino izveseļošanos ar Barbaras starpniecību. (Ieraksts, Nr. 47).

12. 1870. gada 5. jūnijs. Jonas Mileška no Tryškiai draudzes, ciema Birbiliškė, Šauļu apriņķa, aptuveni gadu slimojis ar krītamo kaiti. Ārsti paliecinājuši, ka slimība nav izārstējama. Devusi solījumu Barbarai, sāka juties daudz labāk un pilnībā izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 52).

13. 1870. – Tā Kunga gada – 6. jūnijs. Barbara Vanagaitė no Ķēdaiņu pilsētiņas, Raseiņu apriņķa, uz rokām, kājas un ejas bijušas brūces. Labā ķermeņa puse bijusi paralizēta un nevaldāma. Tādu stāvokli cieta teju divus gadus, piedzīvojot baisu vājumu. Lietoja dažādas, daudzu ārstu izrakstītas, zāles. Brūces uz minētajām ķermeņa vietām nesadzija un nebija iespējams kustināt traumētās locītavas. Pēc kaut kā ieteikuma, ziedojās Barbarai. Drīz vien kļuva labāk, locītava sāka kutēties, pazuda vājums, kas mocīja teju līdz nāvei. (Ieraksts, Nr. 53).

14. 1870. gada 6. jūnijs. Elžbieta Valcienė no ciema Naikiai, Viekšņu draudzes, Šauļu apriņķa, no bailēm sākušas drebēt rokas. Sešus mēnešus mocījās. Mājās darinātu, tāpat arī homeopātisku zāļu lietošana nebija iedarbīga. Ziedojās daudzām brīnumainām vietām – nekļuva vieglāk. Devusi solījumu Barbarai, drebēšana tūlīt pat mitējusies un vairs nav atkātojusies. (Ieraksts, Nr. 55).

15. 1873. gada 30. maijs. Uršulė Šukiūtė, strādnieku Vincenta un Marijonas meita no Šauļu apriņķa, Jodeiķu ciema, pēkšņi saslimusi ar galvas sāpēm, sirds palikusi vājāka, ik minūti spiedusi aizdusa. Māte caur Barbaru lūgusi Dievam veselību meitai. Pamodusies meita sacījusi mātei: “Braucam, mammu”. Šī jautājusi: “Kur?” Meita: “Uz Žagari”. Pajautājusi, ko viņām turp braukt, meita atbildējusi: “Kaut ka man teica, ka izārstēšos līdz svētdienai”. No tā, tiešām brīnumainā brīža, Ursula sāka justies labāk un pilnībā izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 73).

16. 1873. gada 14. jūnijs. Uršulė Gutinaitienė no Pagramančiai pilsētiņas, Raseiņu apriņķa, Kauņas gubernijas, četrus mēnešus bijušas savilktas kājas (kontraktūra). Ārstu zāles nav palīdzējušas. Devusi solījumu brīnumainajai Barbarai, trešajā dienā piedzīvojusi uzlabojumu, pēc kāda laika pilnībā izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 75).

H00-H59. ACU UN TO PALĪGorgĀnU SLIMĪBAS

1. 1857. gada 16. jūnijs. Emilija Eigvilaitė no Salantu draudzes, Telšu apriņķa, apvidus Jogeliškės, vairākus mēnešus neparasti sāpējušas acis, tādēļ viņa vāji redzējusi. Devusi solījumu svētajai Barbarai, sāpes tūdaļ mitējušās, viltīgā un bīstamā acu slimība atkāpās, aklums beidzās. (Ieraksts, Nr. 4).

2. 1859. gada 12. jūlijs. Domicėlė Ulbaitė no Alsėdžiai draudzes, Telšu apriņķa, daudzus gadus, gandrīz no dzimšanas mocījās ar acīm, nekādi padomi, kā ārstēties, neglāba. Izdarījusi solījumu Barbarai, tūdaļ izveseļojusies. (Ieraksts, Nr. 7).

3. 1859. gada 27. jūlijs. Petronėlė Čekauskienė no Telšu apriņķa, pilsētiņas Gegrėnai, septiņus gadus smagi slimojusi ar kaut kādu acu slimību. Neviens daktera padoms nav palīdzējis, slimība paredzēja mūžīgu aklumu – pat taciņu zem kājām vairs neredzēja. Pēc solījuma došanas Barbarai, kas slavena ar brīnumiem, redze sāka sparīgi uzlaboties un sieviete viena, bez pavadības ieradās Žagarē izpildīt solījumu. (Ieraksts, Nr. 9).

4. 1860. gada 12. maijs. Muižas kalpam  Feliksas Novickis no Šliupščiai ciema, Kuršėnai draudzes, Šauļu apriņķa, bija neizārstējami apvilkušās acis (leikoma). Sapnī kaut kāds vectētiņš deva padomu doties pie brīnumiem slavenās Barbaras Senās Žagares baznīcas pazemē. Pēc vectētiņa sacītā, tad arī atgūs redzi. Muižas kalps deva solījumu un tūlīt pat atveseļojās. Ieradās Žagarē savu solījumu izpildīt. (Ieraksts, Nr. 13).

5. 1861. gada 27. maijs.  Ona Majevska un Agnietė Každailaitė no Alsėdžiai pilsētiņas, Telšu apriņķa, abas sen sūdzējās par acīm. Devušas solījumu Barbarai, acis pārstāja sāpēt. (Ieraksts, Nr. 20).

6. 1862. gada 29. augiusts. Marcijona Jankauskienė no Lieplaukė pilsētiņas, Telšu apriņķa, vienu gadu sāpējušas acis, bijušas nepanesamas galvas sāpes . Zāles nav palīdzējušas. Devusi solījumu ar brīnumiem slavenajai svētajai Barbarai, kas apglabāta Senās Žagares baznīcas pazemē. Marcijonai tūdaļ kļuvis labāk. (Ieraksts, Nr. 29).

7. 1867. gada 18. oktobris. Antanas Soroka, Raseiņu apriņķa un tās pašas draudzes muižas kalps no Pagedočio ciema, četrus gadus esot bijis gandrīz akls. Dodot solījumu, tūlīt pat kļuvis labāk un pēc četriem mēnešiem gandrīz ar veselām acīm ieradās Žagarē izpildīt solījumu – pagodināt Barbaras no Žagares pīšļus un pateikties Dievam, kas dara brīnumus caur saviem svētajiem. (Ieraksts, Nr. 38).

8. 1868. gada 29. maijs. Elžbieta Kondrotaitė no draudzes Veiviržėnai, Telšu apriņķa, gandrīz gadu cietusi no lielām acu sāpēm un kāju reimatisma. Ilgu laiku lietoja ārstu izrakstītās zāles. Atvieglojuma nebija. Devusi solījumu Barbarai, pamazām sāka veseļoties. Trīs mēnešu laikā acis gandrīz pilnībā izārstējās, bet sāpes tā norima, ka varēja pildīt solījumu. (Ieraksts, Nr. 41).

9. 1868. gada 21. septembris. Magdalena Rūkštelienė, atraitne no pilsētiņas Girkalnis un tās pašas draudzes, Raseiņu apriņķa, divus gadus bija akla. Mājās pagatavotās zāles nepalīdzēja. Otrā gada beigās deva solījumu svētajai Barbarai. Redze tūdaļ uzlabojās. (Ieraksts, Nr. 42).

10. 1868. gada 21. septembris Petronėlė Giedraitytė no pilsētiņas Girkalnis un tās pašas draudzes, Raseiņu apriņķa, ilgāk nekā divus gadus cietusi no acu sāpēm. Turklāt, uz kakla izveidojies vēzi vai augonis. Divkārša slimošana mocīja ar neizturamām sāpēm gan dienā, gan naktī. Nepalīdzēja ne mājās taisītas, ne ārstu zāles. Kaut kas ieteica dot solījumu sētajai Barbarai. To veikusi, tūlīt pat sajuta atvieglojumu acī, audzēji piesprāga. Meitene gandrīz pilnībā izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 43).

11. 1869. gada 18. jūlijs. Kunigunda Baranauskienė no Varņu pilsētiņas, Telšu apriņķa, ugunsgrēka laikā izdega acis. Nav bijušas nekādas cerības, ka dakteri varēs tās izārstēt. Redzot Kunigunda acis, cilvēki runāja: “Tikai brīnums var viņu izārstēt”. Tā arī notika. Trīs mēnešus lietotās zāles nepalīdzēja. Kad visi cilvēcīgie centieni gāja postā, nolēma palīdzību meklēt pie Dieva. Atcerējās par Barbaru no Senās Žagares, par kuras brīnumiem jau no jaunības dienām bija daudz dzirdējusi un vēlējās viņu ieraudzīt. Pēc šīm pārdomām apsolīja: “Ja acis drīz izveseļosies, apmeklēs viņas kapu un pildīs solīto”. Uzreiz sajutās labāk, pamazām, sešu nedēļu laikā sāka atgūt redzi, it kā aizbīdņi no acīm būtu nokrituši. Par brīnumu izveseļojās visiem, kas zināja par šo nelaimi. Solījumu izpildīja. (Ieraksts, Nr. 46).

12. 1870. gada 5. jūnijs. Teodora Malonjenkaitė no Viekšņu pilsētiņas, Šauļu apriņķa, cieta no necilvēcīgām acu sāpēm. Tās gandrīz četrus gadus bija apvilkušās (leikoma). Mājās darītās un arī ārstu zāles nepalīdzēja. Devusi solījumu Barbarai no Žagares, sāpes sāka rimties, apvalks nokrita un viņa sāka labi redzēt. (Ieraksts, Nr. 54).

13. 1870. gada 6. jūnijs. Rozalija Mickutė no Jonišķēles pilsētiņas, Šauļu apriņķa, sāpējušas acis. Tās bijušas tā sapampušas, ka staigāt varējusi vien ar citu palīdzību. Tas turpinājies pusgadu. Ziedojusies Barbarai, uzreiz kļuvis labāk un viņa pilnībā izveseļojusies. (Ieraksts, Nr. 58).

14. 1872. gada 21. decembris. Muižas kalps Jonas Paulauskis no Luokė, Šauļu apriņķa, atnesis ziedot Barbarai pusi rubļa no luterānes Bogomila Valantinaitė, kurai ilgi sāpējušas acis. Ar patiesu ticību viņa ziedojās svētajai Barbarai un neilgi pēc tam izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 71).

15. 1873. gada 26. jūnijs. Viktorija Paragaitytė no Endriejavas pilsētiņas un draudzes, Raseiņu apriņķī, viņai ļoti sāpēja acis. Trīs gadus ārstēja dakteri, slimība neatkāpās. Vienu nakti sapņoja, ka ir Žagarē, Barbaras pagrabā. Tur viņu lūgusi, lai izlūdzas no Dieva gaismu acīm. Barbara likusi slimniecei pieiet tuvāk, pārbraukusi ar rokām pār acīm – it kā kāds apvalks tad nokritis no acīm. Pamodusies Viktorija jutās daudz labāk, sāpes mitējās, redze kļuva normāla. (Ieraksts, Nr. 76).

16. 1873. gada 10. jūlijs. Magdalena Lydienė no Raseiņu apriņķa, pilsētiņas un draudzes Viešvėnai, aptuveni 16 gadus piedzīvoja ļoti stipras acu sāpes. Nekādi ārstēšanas līdzekļi – gan mājās darināti, gan no aptiekas – nepalīdzēja. Deva solījumu Barbarai no Žagares, bet savu solījumu neizpildīja. Tādēļ veselus divus gadus labāk nejutās. Vēlāk vēl vērsās pie ārstiem, izārstējoties atzina, ka veselību atguva no Dieva, ar svētās Barbaras aizbildniecību. (Ieraksts, Nr. 77).

17. 1879. gada 30. jūnijs. Uršulė Pilypaitė no Raseiņu apriņķa, Tauraģes draudzes nabagmājā (draudzes ubagu, seno cilvēku aprūpes nams) kļuva akla 5 gadu un 14 gadu vecumā. Tika bagātīgi ārstēta ar mājās darinātām un dakteru izrakstītām zālēm, bet nebija nekādu rezultātu. Ziedojusies svētajai Barbarai, neilgi pēc tam sāka justies labāk, taču aizmirsa par solījumu. Acīs vēl satumsa. Tad atcerējās, ka nepildīja solījumu, kuru bija uzņēmusies pildīt. Tādēļ steigšus, lielās ticības pārņemta, sāka pildīt doto vārdu. Ceturtajā dienā viņai kļuva tīk labi, ka, ierodoties Žagarē, saprata, ka ir pilnībā vesela. (Ieraksts, Nr. 79).

18. 1875. gada 16. maijs. Marijona Drazdauskienė no Polijas karalistes, Sintautai (?) draudzes, Seinu bīskapijas, daudzus gadus dzīvojusi kā ar aptumšotām acīm. Klausot kaimiņu meitenes padomam, pēc palīdzības vērsās pie svētās Barbaras, solot uz ceļiem aprāpot viņas zārku. Tūlīt ieraudzījusī gaismu un tādēļ bijusi samulsusi – nav varējusi savām acīm noticēt. No tās dienas atguva redzi – pilnībā pazuda aklums, kas septiņus gadus viņu mocījis. (Ieraksts, Nr. 82).

19. 1876. gada 19. septembris. Mačikauskienė no Žygaičiai draudzes, ciema Pryšmančiai, Raseiņu ariņķa, bija akla 12 gadus. Viņas acis bijušas ļoti bojātas – slimības izstumtas no acu āboliem uz augšu. Mēģināja ārstēties gan ar tautas medicīnas līdzekļiem, gan ar ārstu izrakstītām zālēm. Nekas nepalīdzēja. Devusi solījumu svētajai Barbarai no Žagares, tūdaļ acīs sajutsi vieglumu un sākusi labi redzēt. (Ieraksts, Nr. 84).

20. 1883. gada 5. augustā. Pranciška Skiparovova no Akmenes pilsētiņas, tai piecus gadus necilvēcīgi sāpējušas acis. Ārsti ieteica vienu aci izoperēt, tādejādi pasargājot otru aci no aptumšošanās. Pranciška nepiekrita. Tad viņas māte sāka sacīt: “Redz, ārstēšanas līdzekļi neko vairs nevar palīdzēt. Jāvēršas pie Dieva caur brīnumainajiem svētajiem, dziļi ticot Viņa žēlastībai, ziedojoties svētajai Barbarai, kas baznīcas pagrabā apglabāta. Dosi Dievkalpojumam 1 rubli un ar kājām aiziesi līdz Senajai Žagarei”. Tā izdarot, divu nedēļu laikā sāpes atkāpās, viena acs vairs neatjaunojās, bet otra pilnībā izveseļojās. Tas bija svētku dienā Petrines, 29, jūnijā. (Ieraksts, Nr. 87).

H60-H95. AUSU UN AIZAUSS PAUGURA SLIMĪBAS

1. 1923. gada 28. septembris. Anna Sukaite (Ona Sukaitė), Mateuša un Annas meita, no Dragiņu (Draginiai) ciema, Papiles (Papilė) draudzes, ieradusies Senajā Žagarē pildīt apsolījumus Barbarai un pateikties Tam Kungam Dievam par izārstēšanu no auss slimības. 27 gadus vecā meitene pastāstīja, ka pusgadu jau pilnībā neko nav dzirdējusi un dakteri apliecinājuši, ka viņa vairs nekad neatgūs dzirdi. Tad mitējusies dzert zāles. Aptuveni Svēto Lieldienu laikā (1923. g.) apsolījās apmeklēt Barbaras kapu un noskaitīt lūgšanas pie tā. Pat nejuta, kāds miers iestājās ausīs. Pamazām dzirde sāka uzlaboties. (Ieraksts, Nr. 91).

I00-I99. ASINSRITES SISTĒMAS SLIMĪBAS

1. 1859. gada 30. jūlijs. Barbara Urbanavičiūtė no Tītuvēnu draudzes nabagmājas, Raseiņu apriņķī, piecus gadus esot bijusi brūcēm noklāta, nav varējusi no gultas piecelties, kauli krituši no brūcēm. Devusi solījumu ar brīnumiem slavenajai Barbarai, brūces sākušas sadzīt un pēc diviem mēnešiem viņa jau iespēja piecelties, pat staigāt. (Ieraksts, Nr. 10).

2. 1860. gada 26. jūnijs. Leonas Jonušis no Raseiņu apriņķa, no ciema Patyris, Endriejavas draudzes, tam uz kājas uzradusies čūla, kas izraisījusi nepanesamas sāpes. Tas turpinājies pusotru gadu. Devis solījumu svētajai Barbarai, tūdaļ sāka veseļoties. Pilnībā izveseļojās sešu nedēļu laikā. (Ieraksts, Nr. 16).

3. 1864. gada 16. maijs Agnietė Žukauskienė no ciema Stripiniai, draudzes Ylakiai, Telšu apriņķa, trīs gadus cietusi no brūcēm, kas atvērušās uz kājām. Devusi solījumu, tūdaļ izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 31).

4. 1865. gada 6. jūlijs. Antanina Suveikaitė no Židiķu draudzes, Telšu apriņķa, Salaučiai (?) ciema, trīs gadus cietusi brūcēm klātu kāju sāpes, tikko pastaigāt varējusi. Pēc solījuma Barbarai, tūlīt pat kļuvis labāk, sāpes pazudušas, brūces sākušas sadzīt. (Ieraksts, Nr. 37).

5. 1870. gada 15. jūnijs. Onai Baškutė no draudzes Užvenčiai, Šauļu apriņķa, Pabutkalnis ciema, izbijusies no traka suņa, uz rokām un kājām atvērušās ļoti sāpīgas brūces, kuras tā pārklājušās ar čūlām, ka kauli bijuši atklāti. Tas esot ildzis 10 gadus. Ārstu izrakstītās zāles un dažādu svētu vietu apmeklēšana bijusi bez rezultātiem. Kad ziedoja Barbaras drēbēm piedurknes no drēbes, tūdaļ sajuta, ka sāpes atkāpjas, brūces sāka sadzīt, sešu mēnešu laikā pilnībā izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 59).

6. 1873. gada 14. maijs Monika Klimavičiūtė no Varņu pilsētiņas gandrīz astoņus gadus uz rokām un kājām, līdz pat kaulam, bija atvērušās brūces. Kāds no svešiniekiem, ieraudzījis viņas nožēlojamo stāvokli, ieteica dot solījumu Barbarai no Žagares, kas slavena ar brīnumiem. To izdarījusi, Monika sāka justies arvien labāk, sāpes sparīgi samazinājās, brūces sāka sadzīt, sešu mēnešu laikā pilnībā sadzija, palikušas vien rētas. Viena kāja nedaudz ilgāk bija sapampusi, bet sāpes nejuta.(Ieraksts, Nr. 72).

7. 1874. gada 4. jūlijs. Barbara Trinkienė no Papiles draudzes, viensētas Rudikiai, Šauļu apriņķa, vairākus gadus bijusi ar brūcēm klātu kāju. Ārsti secinājuši, ka to nav iespējams ārstēt, ieteikuši amputēt kāju, jo nekādas zāles nav palīdzējušas. Ziedojusies Barbarai, sieviete pēc 2 dienām sajuta atkāpjamies vārdzinošās sāpes, tāpat brūces sāka sadzīt. (Ieraksts, Nr. 80).

8. 1923. gada 15. jūlijs. No Telšu apriņķa Žagarē ieradušās meita Michalina Paškevičienė un māte Marcijona Martinkienė, lai pildītu solījumus svētajai Barbarai. Michalina kādu laiku bija baisas slimības mocīta: uz kājām bija atvērušās milzīgas brūces, kauli sākuši sairt un līduši laukā, sāpes bijušas neizsakāmas. Vērsās pie ārstus, bet velti. Uzzinājušas par svēto Barbaru, deva solījumu ierasties Senajā Žagarē. Noskaitījušas lūgšanas pie Barbaras zārka, kājas sākušas mazgāt ar tīru ūdeni. Brūces sākušas pazust, sāpes samazinājās, mazules kāja kļuva tik spēcīga, ka bija iespējams staigāt.(Ieraksts, Nr. 90).

9. 1880. gada 4. maijs. Ieva Bernotaitė no Šilales draudzes, Raseiņu apriņķa, divus gadus cietusi necilvēcīgas visa ķermeņa sāpes, tas bijis klāts ar brūcēm, kas nav padevušās nekādām zālēm un ārstu ieteikumiem. Mājās taisītu zāļu lietošana, svētu vietu apmeklēšana neko nav palīdzējusi. Ziedojoties svētajai Barbarai, kas apglabāta Senās Žagares baznīcas pazemē, brūces sākušas sadzīt, veselība sākusi atgriezties. Pēc trīs nedēļām sāka strādāt visus viņai piemērotus darbus, nejūtot ne mazākās sāpes vai vājumu. (Ieraksts, Nr. 86).

K00-K93. GREMOŠANAS SISTĒMAS SLIMĪBAS

1. 1856. gada 15. maijs. Konstancija Pšialgovska no Kalvārijas pilsētiņas, Telšu apriņķa, ieradusies Žagarē izpildīt solījumu Barbarai. Pirms tam izsūdzējusi grēkus un bijusi gatava atklāti pastāstīt, kā vairākus mēnešus cieta nepanesamas spazmas, kā sajutās daudz labāk un izveseļojās pēc tam, kad deva solījumu Barbarai. (Ieraksts, Nr. 2).

2. 1865. gada 12. maijs. Domicėlė Toliušytė no Karklēnu filijas, Pašiles draudzes, Raseiņu apriņķa, Kauņas guberņas, cietusi no nepanesamām zobu sāpēm. Devusi solījumu, sāpes tūlīt pat mitējušās. Taču, kad solījumu nodomāja pildīt caur citu personu, bet ne pati, zobi atkal sākuši sāpēt. Pēc tam veica divkāršu solījumu. (Ieraksts, Nr. 34)

L00-L99. ĀDAS UN ZEMĀDAS AUDU SLIMĪBAS

1. 1859. gada 15. maijs. Agota Girdvainienė no Kalvārijas pilsētiņas, Telšu apriņķa, no pat bērnības slimojusi ar matu lēšķi, uz sejas bijuši vēža formas sārti plankumi, tāpat baisi sāpējuši kauli. Devusi solījumu svētajai Barbarai, no sejas brīnumaini sākuši pazust plankumi, mitējušās kaulu sāpes. (Ieraksts, Nr. 5).

2. 1861. gada 29. maijs. Barbara Banevičiūtė no Šauļu apriņķa, Kurtuvēnu draudzes, Eigaliai ciema, pusgadu bijusi sapampusi seja un kakls. Zāles nav palīdzējušas. Ziedojoties ar brīnumiem slavenajai svētajai Barbarai, pampums mazinājās. Kad vēlējās atteikties pildīt solījumu – uz kājas izaudzis augonis. (Ieraksts, Nr. 19).

3. Atraitne Eufemija Stanevičienė no Telšu apriņķa, Sedas draudzes, Jurgialaukis (?) ciema, uz viņas sejas parādījusies nedzīstoša vāts. Ārsts nospriedis, ka viņa no šīs vāts neizbēgami mirs. Devusi solījumu ar brīnumiem slavenajai svētajai Barbarai, kas apglabāta Senās Žagares baznīcas pazemē, vāts atvērās un slimniece izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 25).

4. 1885. gada 26. oktobris. Jonas Klema, kavalierim no Vailabai draudzes, Raseiņu apriņķa, Kauņas guberņas, uz sejas uzradusies vāts, kas visu gadu neizturami mocījusi. Gandrīz visi zobi izkrituši, nav palīdzējušas ne ārstu zāles, ne padomi, ne brīnumainu vietu apmeklēšana. Ziedojoties svētajai Barbarai, sāka justies labāk, pilnībā izveseļojās dažu nedēļu laikā. (Ieraksts, Nr. 88).

5. 1886. gada 23. janvāris. Barbara Kabelienė no Baltrimai ciema, Ylakiai sabiedrības, Šačiai draudzes, Telšu apriņķa, bērnībā bijusi tā nobaidīta, ka uz sejas uzradušies ļoti sāpīgi, sarkani, lepras veida plankumi. Apriņķa un pulka ārstu zāles nav palīdzējušas, nav pat izdevies noteikt, kas tā par slimību. Kāds ubags, kuram reiz bijis līdzīgs sarkans plankums, pastāstīja, ka ziedojies Barbarai no Žagares baznīcas pazemē un atveseļojies. Sieviete klausīja padomam un, pēc ziedošanās Barbarai, aizritot trīs nedēļām, sāka labāk justies un pilnībā izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 89).

6. 1937. gada 18. septembris. Senās Žagares baznīckunga mājā ieradusies Mikalina Urmonaitė no Žagares un pastāstījusi, ka 1914. gadā saslima ar kaut kādu deguna slimību. Deguns uzpampa, mēdz būt ļoti sarkans un spēcīgi sāpējis. Pie ārsta negāja. Ļoti slimības novārdzināta, 1927. gadā atnāca no Buivydžiai ciema uz Žagari, kur norisinājās Sv. Petras grēku atlaides. Piegājusi izsūdzēt grēkus, noskaitīja lūgšanu, trešajā dienā izārstējās un jau 10 gadus vairs neslimo. (Ieraksts, Nr. 95).

M00-M99. SKELETA, MUSKUĻU UN SAISTAUDU SLIMĪBAS

1. 1860. gada 26. jūnijs. Ona Petrauskienė no Patyris ciema, Endriejavas draudzes, Raseiņu apriņķa, divdesmit  gadus cietusi neizturamas kāju sāpes. Pēc solījuma ar brīnumiem slavenajai svētajai Barbarai, tūlīt pat sāka kļūt labāk, sāpes pilnībā mitējās. (Ieraksts, Nr. 15).

2. 1861. gada 28. maijs. Domicėlė Sulaitė no Telšu apriņķa, Pluņģes pilsētiņas, daudzus gadus cietusi no nepanesamām kaulu sāpēm. Lai arī dažādām brīnumainām vietām ziedoja un ārstu padomu saņēma, nekas neglāba. Devusi solījuma ar brīnumiem slavenajai svētajai Barbarai, Senās Žagares baznīcas pazemē, neilgi pēc tam sajuta atvieglojumu, sāpes mitējās, četru nedēļu laikā pilnībā izveseļojās.(Ieraksts, Nr. 18).

3. 1861. gada 17. jūnijs. Vincentas Jordanas no Telšu apriņķa, draudzes Tirkšliai, ciema Gedaičiai, dažus gadus cieta kāju sāpes. Medicīnas padomi nepalīdzēja. Devis solījumu ar brīnumiem slavenajai svētajai Barbarai, tūdaļ izveseļojies. Ieraksts, Nr. 22).

4. 1861. gada 29. jūnijs. Barbara Vaseraitė no Telšu apriņķa, Seda draudzes, ciema Paukiai, pusgadu bija ar sapampušām kājām, kuras nepanesami sāpējušas. Pēc dotā solījuma svētajai Barbarai Senās Žagares pagrabos, izveseļojās.(Ieraksts, Nr. 23).

5. 1862. 26. maijs. Leonas Račkauskas no ciema Visdargiai, Kuršēnu draudzes, Šauļu apriņķa, bija dabūjis bruku un lietoja zāles pēc ārsta homeopāta ieteikuma, taču nekas nepalīdzēja. Devis solījumu ar brīnumiem slavenajai svētajai Barbarai, divu mēnešu laikā izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 24).

6. 1862. gada 26. augusts. Ieva Šaveskytė no Raseiņu apriņķa, draudzes Viduklė, piecus gadus slimojusi: sapampa kājas, tās bija ar sarkaniem pleķiem noklātas, tāpat sāpēja rokas, sāpes pārmetās galvā, vēlāk – uz visām locītavām un dzīslām. Ārstēšana nav bijusi iedarbīga. Devusi solījumu ar brīnumiem slavenajai svētajai Barbarai, tūlīt pat sajuta atvieglojumu: sāpes aprima, pleķi izzuda, tāpat atslābinājās kājas. Sešu nedēļu laikā gandrīz pilnībā izveseļojās un iespēja piecpadsmit jūdzes aizceļot solījumu pildīt.(Ieraksts, Nr. 28).

7. 1865. gada 28. jūnijs. Barbara Steponavičiūtė no Rietavas draudzes, Telšu apriņķa, ciema Gonplaukiai, vienu gadu cietusi no lielām roku un kāju sāpēm. Devusi solījumu ar brīnumiem slavenajai svētajai Barbarai, uzreiz kļuvis labāk, sāpes tik ļoti aprimušas, ka neilgi pēc tam varēja doties uz Žagari pildīt solījumu.(Ieraksts, Nr. 36).

8. 1868. gada 1. februāris. Anastazija Lukšienė no draudzes Mosėdis, Telšu apriņķa, ciema Šaukliai, trīs mēnešus cietusi nepanesamas labās kājas sāpes gūžas locītavā. Sāpes tā mocījušas, ka pat astoņas nedēļas nav varējusi uz sāna atgulties. Kāds viņai pateicis, ka pilsētā Sedas ir ārste, kas veiksmīgi ārstē dažādas sāpes un sāpēšanas. Tūlīt pat turp devās. Pati pat nespēja invalīda ratiņos apsēsties. Ārste deva dzert pulverīti un ziedi sāpošo vietu smērēšana. Iedzerot pulverīti, palicis ļoti slikti – domāja, ka vairs neizturēs un nomirs pat mājās neatgriežoties. Dēls, kas viņu bija atvedis, palūdza, lai māte dod solījumu ar brīnumiem slavenajai svētajai Barbarai no Žagares. Kad dēls ar māti to izdarīja, pēc acumirkļa slimnieces stāvoklis ievērojami uzlabojās. Viņa pat baranku esot apēdusi un sajutusies labāk. Iebraucot pagalmā, mājinieki gribējuši slimnieci sagaidīt atplestām rokām, kā bija pavadījuši. Tad slimniece sacījusi: “Ļaujiet man pašai parādīties, ka bez jūsu palīdzības varu izkāpt no ratiņiem”. Un parādīja, tāpat naktī varēja gulēt uz jebkura sāna. Par īstenu brīnumainu izveseļošanos pati pastāstīja, ierodoties Žagarē doto solījumu pildīt. (Ieraksts, Nr. 40).

9. 1869. gada 24. septembris. Barbara Vaičiūnaitytė no pilsētas un draudzes Girkalnis, Raseiņu pagasta, to mocījušas nepanesamas visa ķermeņa locekļu sāpes, nekas nav palīdzējis. Tad ziedojās svētajai Barbarai. Pēkšņi atslābušās locītavu sāpes pārmetās uz galvu. Tik smagi slimoja, ka nevarēja pildīt doto solījumu. Par to sūdzējās savām draudzenēm. Aptuveni pēc četrām nedēļām, vienu nakti viņai sapnī parādījās Barbara, svēto pavadībā, apskāva viņas galvu un sacīja: “Tik ej turp, kur ziedojies”. Pamodusies juta, ka galva un locītavas vairs nesāp. Solījumu izpildīja nekur vairs nejūtot ne mazākās sāpes. (Ieraksts, Nr. 49).

10. 1869. gada 24. oktobris. Anelė Vaitkevičiūtė, 42 gadus veca, no draudzes Šiaulėnai, viensētas Petrošiai, Šauļu apriņķa, pāris gadus cietusi abu roku un pirkstu reimatismu, nav varējusi iztaisnot rokas. Konsultējās ar ārstiem. Bet tie tikai vienu dziesmu dziedājuši – no reimatisma zāļu neesot. Devusi solījumu Barbarai, uzreiz labāk tai kļuvis: varējusi valdīt pirkstus, bet reimatiskās sāpes pamazām aprima. (Ieraksts, Nr. 50).

11. 1870. gada 15. jūnijs. Elena Čerbaitė no draudzes Užvenčiai, ciema Bambaliai, Šauļu apriņķa, cietusi nepanesamas sāpes kājās, septiņus gadus nav varējusi staigāt. Lietoja daudzu ārstu izrakstītas zāles. Tā vietā, lai kļūtu vieglāk, sāpes bijušas vēl lielālas. Brīnumainu vietu apmeklēšana tāpat nepalīdzēja. Ziedojusi Barbarai zeķu pāri, tūlīt sajuta atvieglojumu. Sāpes aprima nedēļas laikā un viņa kļuva tik spēcīga, ka varēja aiziet uz baznīcu, kas atradās pēc 10 verstēm, lai aiznestu solīto dāvanu. (Ieraksts, Nr. 60).

12. 1870. gada 16. jūnijs. Antanas Barkus no ciema Žiburiai, draudzes Seda, Telšu apriņķa, divu gadus cietis nepanesamas kāju sāpes. Mājās darinātas zāles un ārstu padomi nedeva rezultātus. Vienu nakti viņam sapnī parādījās Barbara un pajautāja, vai viņš vēlas būt vesels. Tad novilkusi savas puszeķes un tās uzvilkusi viņa kājām. Pēc tam sacījusi: “Dodies uz Žagari, atnes man puszeķes”. Pamodies vairs nejuta nekādas sāpes, bija pilnībā izveseļojies. Ieradies Žagarē, pateicās Dievam, ka izveseļojās pateicoties svētās Barbaras aizbildniecībai. (Ieraksts, Nr. 61).

13. 1871. gada 5. jūnijs. Ona Urbonienė no Kalvārijas pilsētiņas cietusi no neizteiktām kāju sāpēm. Sešus mēnešus lietotās zāles nav palīdzējušas. Ziedojoties svētajai Barbarai, kājas tūlīt pat beigušas sāpēt, sieviete izveseļojusies. (Ieraksts, Nr. 64).

14. 1873. gada 3. jūnijs. Liudgarda Butkevičiūtė no Sedas draudzes, Tičinai ciema, Telšu apriņķa, necilvēcīgi sāpējusi galva un kauli, uzpampis deguns. Tas ildzis divu gadu. Zāles nav iedarbojušās. Pēc kaut kā ieteikumiem, vērsās pie svētās Barbaras, apsolot viņu apmeklēt, ja ātri izveseļosies. No tā brīža sajuta sāpes atkāpjamies un pilnībā izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 74).

15. 1929. gada 3. jūnijs. Divdesmitgadīgā Ona Jonaitytė no Rozalimas pilsētiņas jau no bērnības slimojusi: nav valdījusi locekļus. Līdz 5 gadu vecumam pilnībā nestaigāja. Vannu procedūras, kas tika izmantotas, nedaudz deva spēku, bet bezspēks saglabājies tāds, ka tikko pakustējusies, tūlīt kritusi. Devusi solījumus svētajai Barbarai, kļuvusi daudz spēcīgāka, pat tik, ka iespējusi no Rozalimas līdz Žagarei 1,5 dienu laikā ar kājām aiziet. (Ieraksts, Nr. 94).

N00-N99. UROĢENETĀLĀS SISTĒMAS SLIMĪBAS

1. 1869. gada 29. jūnijs. Elžbieta Stumbrienė) no Laižuva draudzes, Šauļu apriņķa, Auksūdys ciema, meita Anna slimojusi veselu gadu, ciešot no nepanesamām iekšu sāpēm, it kā būtu dilonis ar aizdusu, reizēm bijis aizturēts urīns. Zāles nav palīdzējušas, nezināja, ko pasākt. Tad galvā iešāvās doma dot solījumu ar brīnumiem slavenajai svētajai Barbarai Senajā Žagarē. Pēc tāda akta tūlīt pat sajuta atvieglojumu, no iekšām iznāca akmens, kas bija slimības iemesls. (Ieraksts, Nr. 45).

O00-O99. GRŪTNIECĪBA, DZEMDĪBAS UN PĒCDZEMDĪBU PERIODS

1. 1859. gada 16. augusts. Petronėlė Venckienė no Gečaičiai ciema, Kalvārijas draudzes Telšu apriņķa, pēc smagām dzemdībām bijusi pilnīga slimniece. Pēc solījuma došanas svētajai Barbarai, kas slavena ar brīnumiem, tūlīt pat sajuta vieglumu un sāka izveseļoties. (Ieraksts, Nr. 11).

Q00-Q99.  IEDZIMTAS KROPLĪBAS, deformĀcijAs UN hromosomU ANOMĀLIJAS

1. 1853. gada 2. maijs. Dižciltīgā Liudvikas Moscickis sieva Ona no Maldeniai muižas, Trīšķu draudzes, Šauļu apriņķa, paziņoja, ka viņas slimība, pamatojoties uz medicīnas zinātni, ir bijusi neizārstējama: cietusi vairāk par gadu un dzērusi dažādas zāles bez jebkādiem rezultātiem. Deva solījumu svētajai Barbarai un tūlīt pat sajuta atvieglojumu, pilnībā izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 1).

2. 1871. gada 19. janvāris. Marijona Goštautaitė no Kuliai draudzes, Telšu apriņķa, Šimuļu ciema, māsas meita Bronīte no pat dzimšanas bijusi ļoti sanīkusi, galva bijusi ar tādiem kā puniem, visu laiku necilvēcīgi sāpējušas kājas. Tas turpinājies aptuveni 4 gadus. Ne mājās pagatavotas zāles, ne ārstu ārstēšana nesniedza ne mazākās cerības. Devusi solījumu Barbarai, Bronīte tūlīt pat sajuta brīnumainu atvieglojumu, ļāvušās sāpes, meitenīte sākusi atkopties un neilgi pēc tam pilnībā izveseļojusies. Pildīt doto solījumu tante uz Žagari ieradās kopā ar Bronīti, lai noskaitītu lūgšanas pazemē pie Barbaras pīšļiem un noklausītos svēto Dievkalpojumu šajā baznīcā, lai pateiktos Dievam par sniegto veselību ar Barbaras starpniecību. (Ieraksts, Nr. 62).

3. 1871. gada 27. oktobris. Jānis Brinkis, latvietis no Alkiškiai ciema, Akmenes draudzes, Šauļu apriņķa, audzināja 2 gadu vecu dēlu Augustinas, kas slimojis teju no šūpuļa. Mājās gatavotās zāles un ārstu ieteikumi nepalīdzēja. Dzīvodams Žemaitijā, starp katoļiem, dzirdēja par brīnumaino svēto Barbaru Žagarē. Deva solījumu ziedot rubli, stingri ticēdams, ka dēls izveseļosies. Tā arī noticis. Bērns tūdaļ sācis justies labāk un pilnībā izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 67).

4. 1874. gada 20. jūnijs. Petronėlė Kazlauskaitė no Luokė draudzes, Telšu apriņķa, Pašatrija ciema, no dzimšanas līdz trīs gadu vecumam nav varējusi staigāt. Ziedojoties svētajai Žagares Barbarai, pēc četrām dienām, sākusi staigāt. (Ieraksts, Nr. 78).

5. 1871. gada 5. jūnijs. Ona Labžentienė no Kalvārijas pilsētiņas, Telšu apriņķa, pusgadu slimojusi ar hidrocefāliju. Pati sevi nav varējusi novaldīt, no vājuma bija kļuvusi nejūtīga. Kaut kas ieteica apsiet slimniecei svētās Barbaras lentīti. To izdarījusi, hidrocefālija tūlīt sāka atkāpties, beidza sāpēt kājas, sieviete izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 63).

S00-S98. IEVAINOJUMI, SAINDĒŠANĀS UN CITAS ĀRĒJĀS IEDARBES SEKAS

1925. gada 25. aprīlis. Barbara Milevičienė no Purviai ciema, kas pieder Papiles draudzei, Senās Žagares baznīctēva namā pastāstīja, ka viņas māsas piecpadsmitgadīgajam dēlam Jonas Lastaukas no Akmenes 1894. g. Senajā Žagarē trāpījusi lode krūtīs. Viņš ticis aizvests pie ārstiem, kuri nosprieduši atlicis dzīvot tikai trīs stundas. Jānis, iedzirdējis šos vārdus, sāka saukt pēc Barbaras aizbildniecības. Būdams vājš, viņš visticamāk iemiga. No rīta pamodies, jutās gana labi: ne brūce sāpēja, ne lode, kas atradās viņa krūtīs, radīja sāpes. Dakteri viņu tūlīt pat izlaid mājās. Lode palika tur, kur iešauta, bet nekādas  briesmas dzīvībai neizraisīja. (Ieraksts, Nr. 92).

Z00-Z99.  FAKTORI, KAS IETEKMĒ VESELĪBU UN SASKARI AR VESELĪBAS APRŪPES DARBINIEKIEM

1. 1865. gada 12. maijs. Kotryna Toliušytė no Pašiles draudzes, Karklēnu filijas, Raseiņu apriņķa, divus gadus juta stipras sāpes krūtīs un lielu vājumu – līdz pat ģībšanai, vājuma dēļ nav varējusi staigāt. Pēc solījuma došanas svētajai Barbarai, veselība sāka uzlaboties. (Ieraksts, Nr. 33).

2. 1869. gada 22. septembris Domicėlė, Jonas Paulauskas sieva, no Plunģes draudzes, Telšu apriņķa, septiņus gadus cietusi no vājuma. Spēcīgi parūgtinājās karstums, pēc kura sekoja neaprakstāms vājums. Pildīja ārstu norādījumus, nežēloja naudu, bet uzlabojumus nesagaidīja. Apmeklēja daudz vietu, kas slavenas ar brīnumiem. Beidzot vērsās pie svētās Barbaras. Neilgi pēc šīs rīcības vājums pilnībā izzuda. To atzina ierodoties pildīt solījumu, kuru apņēmās: lūgt svēto Dievkalpojumu un noskaitīt lūgšanu pie Barbaras kapa. (Ieraksts, Nr. 48).

3. 1871. gada 6. jūnijs. Domicilė Urbonienė no Alsėdžiai draudzes, Telšu apriņķa, ciema Paburgės, no raizēm sāka ļoti sāpēt galva līdz samaņas zaudēšanai un iekšējo orgānu graizīšanas. Dakteriem iztērēja 7 sudraba rubļus, bet veselība neuzlabojās. Ziedojoties svētajai Barbarai, uzreiz kļuva labāk un viņa pilnībā izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 65).

4. 1872. gada 16. jūnijs. Barbara Kontrimaitė no Raseiņu apriņķa, Rietavas draudzes, ciema Lozoriai, astoņus gadus cieta no ķermeņa novājēšanas un liela vājuma. Ilgi lietoja ārstu izrakstītas zāles, tāpat arī mājās taisītas – nepalīdzēja. Apmeklēja vietas, kas dēvētas par brīnumainām, bet veselība neuzlabojās. Devusi solījumu slavenajai Barbarai, tūlīt sajutās veselāka un pilnībā izveseļojās. (Ieraksts, Nr. 69).

5. 1872. gada 28. jūnijs. Antanina Šaltanienė no Kražu draudzes, Raseiņu apriņķa, ciema Sodalė, slimojusi 3 gadus. Nav cēlusies no gultas, cietusi no lielām visa ķermeņa sāpēm. Slimība pastiprinājusies, nekādas zāles nav palīdzējušas. Vienu nakti sapnī izdzirdējusi balsi: „Ej uz Žagari pie svētās Barbaras un būsi vesela“. Noticējusi sapnim, ziedojās turp doties. Sāpes  mitējās un neilgi pēc tam devās uz Žagari pildīt solījumu. (Ieraksts, Nr. 70).

6. 1925. gada 25. aprīlis. Ona Pračkienė, dzīvojusi Anglijā, smagi saslimusi. 1924. gadā pirms Ziemassvētkiem dakteris ieteicis veikt operāciju. Pretējā gadījumā viņa miršot. Tā kā operācija bija paredzēta sarežģīta, sieviete no tās atteicās. Annas mamma deva solījumus svētajai Barbarai. Meita tāpat apsolījās Barbarai, un mamma pateicās Dievam, ka meita izveseļojās un iztika bez operācijas. Abas pateicās Barbarai par tās spēcīgo aizbildniecību pie tā Dieva Kunga. (Ieraksts, Nr. 93).

SADZĪVISKI GADĪJUMI

1. 1867. gada 18. decembris. Aleksandra Choževska, atraitne no Raseiņu apriņķa, Kražu draudzes, pildot dakteres pienākumus, viņai uzbruka divi zagļi, kuriem, glābjot savu dzīvību, atdeva visu, kas viņai bija: naudu un zelta gredzenu. Taču viņi upuri nepalaida, nolēma nogalināt. Viens ķērās pie kakla, cits meklēja virvi. Šajā briesmu brīdī daktere paspējusi dot solījumu Barbarai. Zaglis tūlīt pat esot it kā sastindzis – roku no viņas kakla palaidis, ar otru vēl turējis sievieti aiz halāta, bet ne spēcīgi. Barbaras brīnumainās cerības iedvesmota, daktere ar pēdējiem spēkiem atbrīvojās no halāta, atbrīvojās no zagļa rokām, atstādama viņam apģērbu, un paslēpās bieža meža vidū tumšas pusnakts laikā.

Dakteres nelaime

Ejot pienākumu, gāja caur silu

Pavisam nesen, vēl šai vasarā.

Satumst, saules stari dziest,

Iestājas nakts – nav vairs līksmi.

Tā nodomā tobrīd.

Domas mijās ar krēslu,

Kad zaglis viņu nekaunīgi aiz kakla tvēra.

Tikko paspēja viņa izdvest – „Jēzus! Marija!“

Centās savu dzīvību glābt,

Zeltu un sudrabu lielā skaitā atdeva –

Nekas vairs neglābj, grib nožņaugt.

Viens sagrābis auro: „Virve jāvelk!“

– Svētā Barbara, brīnumiem slavenā,

Visiem palīdzi, atraitni aizstāvi, -

Steigšus šo svēto vārdu dvesa,

Tūdaļ sajuta – pleci atsvabinās.

Svēto palīdzības zīmi saņēmusi,

Izspruka no baisajām slepkavu rokām.

Dievs, žēlīgais, Tev pateicos,

Ka pēc Tavas gribas no briesmām paglābos.

Svētais Tēls brīnumaini palīdzēja,

Un es par to cilvēkiem vēstīt apsolīju

Tagad un vienmēr, un mūžu mūžos

Ik rītu mostoties līdz acis aizvēršu.

 (Ieraksts, Nr. 39).

2. 1940. gada 14. decembris. Senās Žagares baznīckunga mājās ieradusies māsa mūķene Marija Scholastika no Kauņas (Šķīstākās Jaunavas Marijas Sirds māsas), pavēstījusi, ka pie viņām Kauņā bijusi māsa Terēze, 21 gadu veca. Viņa gatavojusies mūžīgajam solījumam. Pirms tam pildījusi 8 dienu rekolekcijas, kuras beigusi 2. decembrī, pulksten 14:00. Terēze no rīta deva mūžīgos solījumus, vēlējās doties uz baznīcu pildīt adorāciju, bet, pēc vecākās māsas norādījumiem, esot neveselai, atgūlās atpūsties un tajā pašā vakarā ap pulksten pusseptiņiem nomira. Naktī no 8. uz 9. Decembri, parādījās vecākajai māsai sapnī. Uz jautājumu – „Kam mums lūgties par savu zemi Lietuvu?“- Terēze atbildējusi: „Jums ir sava svētā Barbara no Žagares, pie viņas arī vērsieties“. Vecākā pamodusies, neatcerējās ne vārdu, ne uzvārdu, jo nebija dzirdējusi par Barbaru no Žagares. Ilgi nevienam neieminējās par sapni. 9. decembrī vecākās māsas zemapziņa it kā atkārtoja, ka tas vārds esot Barbara. To vēlāk apliecināja arī tēvs Kudirka, mācītājs, kurš zināja par svēto Barbaru no Žagares. Šo notikumu paziņot un arī palūgties Žagarē mani atsūtīja vecākā māsa. Pierakstījis mācītājs K. Gedvila. (Ieraksts, Nr. 97)

III daļa

dievA ŽĒLASTĪBAS GADĪJUMI,

LIECĪBAS pĒC 1940. GADA[2]

F00-F99. PsihiSKI un uzvedības traucējumi

1. Stasė Daunoraitė-Grinienė (dzim. 14.11.1956.):

Mana draudzene Rūta bija atraitne. Audzināja dēlu Laurynas. Viņai nevedās labi auklēt un sadzīvot ar dēlu. Laurynas par 3 reizes centās noindēties. Kā reiz bija mācītāja Vytautas Grigaravičius izvadīšana, pēdējais viņa Dievkalpojums. Ar vīru iegriezāmies pie draudzenes mājās. Atradām atgrieztu gāzi. Laurynas jau bija bez samaņas. Ar vīru iznesām Laurynas no istabas. Viņš bij tikai 14 gadus vecs. Tajā dienā tika atvērts Barbaras pagrabs. Lūdzos Barbaru, lai palīdz Laurynas tikt galā ar viņa iekšējo pasauli, lai izdodas atrast dzīves ceļu. Vienkārši raudāju uz ceļiem nometusies, tik vien prasīju. Laurynas, lai arī pamazām, tomēr ļoti izmainījās. Šauļos beidza vienu augstskolu, pēc tam  - nākamo. Man Dievs ir pārāk dižens, bet es pati par niecīgu, lai varētu tieši pie viņa vērsties. Barbara man bija kā neredzama, bet vienmēr līdzās esoša māsa. Jutu viņas rūpes. Ticība Dievam vispirms gāja caur Barbaru.

Žagare, 11.08.2006.

2. Liucija Domicelė Ginkutė (dzim. 02.01.1935.):

Kopš 1966. gada dzīvoju Skaistgirys. Ģimenē biju sestais bērns. Tētiņš bija slimnieks: zirgs saspārdīja, roka bija salauzīta. Tādēļ nevienam nebija laika mani pieskatīt nenolaižot acis vai uzmanīgi rūpēties par mani. No mazotnes nācās zosis ganīt. Reiz izdzinām kumeliņus laukā. Toreiz, izbijusies no kumeliņa, neatgriezos mājās. Man bija seši gadi. No izbīļa kļuvu par invalīdi: gūžā iemetās roze. Pēc tam izbīlis pārmetās uz seju. Acis bija baisi iekritušās, lūpas biezas, it kā uzpampušas. Seja kļuva briesmīga. Slapstījos mājās, lai kaimiņi neieraudzītu. Kad biju aptuveni 14 gadus veca, izdzirdēju kaimiņieni stāstām, ka Žagarē ir ar brīnumiem slavena Barbara. Tā kā karš bija beidzies, es, nevienam neko neteikusi, vienā skaistā dienā devos uz Žagari. Pajautāju cilvēkiem, kur varu atrast Barbaru. Ļoti ilgi lūdzos piepagrabē [puspagrabā], lūgdamās Barbaru izārstēt seju. Lūgt, lai izārstētu kāju, pat galvā neiešāvās tāda doma. Sejas izskats bija pats svarīgākais pasaulē. Ticēsit vai neticēsit – pēc mēneša seja kļuva normāla: acis plaši atvērtas, lūpas normālas, nekas nebija sapampis. Biju bezgala pateicīga Barbarai. Tētiņš jau bija miris, tāpēc manu prieku vairs neredzēja.

Žagare, 11.08.2006.

H00-H59. ACU UN TO PALĪGORGĀNU SLIMĪBAS

  1. Valentina Adomaitytė-Janutienė (dzim. 12.02.1932.):

 Stanislova Jonutytė pastāstīja, ka Žagarē dzīvojis akls puisēns, Ārstiem nav varējuši izārstēt aklumu. Puisēnu no mūžīga neredzīguma izglāba viņa mammas lūgšana Barbarai. Brīnums notika ap 1927. gadu. Tad mamma, pārdevusi govi, naudu, kā pateicību par brīnumainu dēla redzes atgūšanu, ziedojusi baznīcai. Pirms eksāmeniem un 1. septembrī skolēni vairākas reizes gājuši apkārt Barbaras zārkam baznīcas pagrabā, kura grīdas bija izklātas ar ķieģeļiem. Gan skolotāji, gan skolēni apmeklēja Barbaras zārku un pie tā, visi nopietni nometušies ceļos, skaitīja pātarus.

  1. Mācītājs Jordanas Urbonas (dzim. 24.09.1959.): Žagares iedzīvotājai pastāstīja par aklas sievietes no Usoniai ciems, Raseiņu rajonā, izveseļošanos. Tas stāstījums vēl no Antanas Smetona laikiem.

3. Emilija Vasiliauskaitė-Žemeckienė (dzim. 26.10.1920.):

Māmiņa ir stāstījusi, ka viena vecmāmiņa no Žagares bija akla un pilnībā nevarēja pastaigāt. Viņa lūdzās svētajai Barbarai. Pēc tam sāka redzēt un staigāt bez jebkādām operācijām. Tad visi runāja, ka tas ir brīnums. Bija aptuveni 1936. gads.

Žagare, 06.08.2006.

L00-L99. ĀDAS UN ZEMĀDAS AUDU SLIMĪBAS

  1. Liudvina Kigaitė-Baltulienė (dzim. 05.03.1925.):

Māsai uz sejas bija liels plankums. Cik dakteru apmeklēts, cik zāļu izdzerts! Nekas nepalīdzēja. Mamma deva padomu lūgties Barbarai. Meita tā arī izdarīja. Pat nepamanīja, kā plankums pazuda. Šis notikums visticamāk noticis pirms kara.

Žagare, 10.08.2006.

O00-O99. GRŪTNIECĪBA, DZEMDĪBAS UN PĒCDZEMDĪBU PERIODS

  1. Stasė Daunoraitė-Grinienė (dzim. 14.11.1956.):

Mana mamma bija stāvoklī, kad viņas dzemdē izveidojās audzējs. Gan grūtniecība, gan dzemdes vēzis vienlaicīgi. Vajadzēja izvēlēties – operēt vai iznēsāt zīdaini, neaiztiekot audzēju. Man bija pieci gadi. Atceros, kā mamma lūdzās pie Barbaras zārka un gauži raudāja. No operācijas atteicās. 1962. g. veiksmīgi piedzemdēja māsu Vidu. Audzējs pats no sevis iznīka.

    Žagare, 11.08.2006.

S00-S98. IEVAINOJUMI, SAINDĒŠANĀS UN CITas ĀRĒJAS IEDARBES sekas

  1. Juozas Adomaitis (dzim. 07.06.1928.):

Man uz apakšstilba uzkrita traktora piekabes mala. Kāja līdz pat kaulam tika sadragāta. Ārstējos Jonišķu ķirurģijas nodaļā. Ķirurgs Bendikas (aizvien strādā Jonišķu slimnīcā) atklāti pateica, ka nezin, ko vairs pielikt, ko ārstēt. Ieteica amputēt kāju. Lūdzos Barbarai skaitot pātarus. Māsiņa Jasaitienė no Žiūriai ciema ārstēja kāju ar zālītēm, liekot tās uz brūces. Gada laikā kāja sadzija. Pateicos Barbarai ar lūgšanu un ziedojumu, devos uz baznīcas pagrabu, vēlreiz apskatīju zārku, šķiet, kalēja taisīts.

Žagare, 06.08.2006.

Z00-Z99. FAKTORI, KAS IETEKMĒ VESELĪBU UN SASKARI AR VESELĪBAS APRŪPES DARBINIEKIEM

  1.  Aleksandra Vingenskaitė (dzim. 04.10.1914.):

Padomju laikā, kad labi bija nostiprinājusies ateistiskā ideoloģija, notika no atmiņas neizdzēšams notikums. Pie Barbaras kapa atbrauca divi brāļi un māsa. Viņi lūdzās baznīcā, prasot pēc svētības. Satikuši baznīckungu, pastāstīja viņam savu stāstu: māsa slimojot ar neizārstējamu slimību; kopā ar viņu palātā gulējusi sieviete un viņai pateikusi: “Ja aizbrauktu uz Žagari pie Barbaras, visi būtu veseli”. Tad māsa padomājusi: “Ja kaut strēmelīti no tās Barbaras drēbēm dabūtu, tad tiešām izveseļotos." Ticība Barbaras spēkam palīdzēja. Pēc izveseļošanās māsa kopā ar brāļiem tad arī atbraukusi uz Žagari pateikties Barbarai. Tajā laikā Žagares baznīctēvs bijis Povilaitis, dzimis 1902. gadā. Viņš visu, ko bija dzirdējis no viesiem, pastāstīja cilvēkiem sprediķī. Padomju ļaudis kļuvuši norūpējušies. Taču, šīs meitenes brāļi bijuši lieli partijnieki, tad nu viņiem izdevies noslāpēt gan ziņu par brīnumaino māsas izveseļošanos, gan kņadu.

Žagare, 06.08.2006

A00-B99. DAŽAS INFEKCIJAS UN PARAZITĀRAS SLIMĪBAS

  1.  Sofija Lažinskaitė, skolotāja (mācītāja Petras Lažinskas māsa):

Bija 1942. gads. Man, astoņpadsmitgadniecei, operēja angīnu. Pēc operācijas vien nedaudz varēju atvērt muti, bija grūti sakošļāt ēdienu. Aptuveni pēc diviem mēnešiem sāka sāpēt kait kur pie kreisās auss, precīzāk, pie apakšējā žokļa ieliekuma. Uz sejas uzradās augonis. Tā kā divu nedēļu laikā tas nepazuda, mani ieguldīja slimnīcā Kauņā. Ārsti konstatēja retu, hronisku strutu infekcijas slimību – aktinomikozi. Ar antibiotiku ārstēšanu vien nepietika. Pēc rentgena starojuma vēl kādu laiku sāpēja kakls un seja, kreisajā sejas pusē augoņi uzradās viens pēc otra. Tos pārgrieza, iestatīja caurulītes strutu izvadīšanai, un tā turpinājās un turpinājās… Naktīs nevarēju aizmigt, tad devos koridorā ar rožukroni rokās. Lūdzos pēc brīnumainās Lurdas Dieva Mātes palīdzības, lai sniedz veselību. Ar lūgšanām vērsos pie visiem svētajiem, kuru vārdi iešāvās prātā. Aptuveni pēc diviem mēnešiem, neizārstēta (šīs retās slimības iemeslus medicīna nevar izskaidrot, tādēļ nav iespējams piemērot atbilstošu ārstēšanu) tiku izrakstīta no slimnīcas. Mani kopt apņēmās brālis mācītājs Pēteris, kurš strādāja Kauņā. Sarkanā krusta slimnīcā mani vēlreiz operēja, bet jau cits profesors. Pēc narkozes ļoti ilgi nepamodos. Veselība arī šoreiz neuzlabojās. Atkal izrakstīja no slimnīcas neizārstētu. Brālim mācītājam Pēterim ārsts teicis: “Ārvalstīs varbūt izārstētu, bet mums nav tādu iespēju”, bet brālim Vytautas skaidri akcentējis: “Paņemiet māsu, viņas slimība nav izārstējama”. Atgriezos dzīvot pie mācītāja Pētera. Mani kopa mamma. Slimība izplatījās, krūšu daļas āda bija zilgani rozā, sākās auss iekaisums. Ārsti vēlreiz apstiprināja manu bezcerību. Izrakstīja vien rivanolu brūču mazgāšanai. Gulēju, vairs nestaigāju. Mani apciemot atbrauca brālis Romualds, kurš dzīvoja pie Siesikai pilsētiņas. Noskumis pastāstīja saviem labiem paziņām, kuri dzīvoja Kauņā, par manu bezcerīgo stāvokli. Izrādījās, šo cilvēku starpā bija ne vien saprātīgi, bet arī žēlsirdīgi cilvēki – viņi brālim iedeva Barbaras no Žagares relikviju. Romualds to pārnesis, bet, pats būdams ļoti jutīgs un nevēloties rādīt asaras, relikviju atdeva mammai, lai nodotu man. Mamma pastāstīja par Barbaru no Žagares. Visiem iededzās cerība. Par to, ka izķepurojos no šīs slimības, jāpasakās: “Lai slavēts Dievs debesīs! Pazemība Barbarai no Žagares, ar kuras aizbildniecību tiku Dieva uzklausīta, ar kuras starpniecību tiku izārstēta!” Vienā medicīnas grāmatā par aktinomikozi, lūk, ko nācās izlasīt: “Iespējams uzlabojums uz laiku, bet pēc gada slimība atjaunojas un beidzas ar nāvi”. Paldies Dievam, jau pagājuši 44 gadi un es vēl esmu dzīva.

Liecība pierakstīta 1986. gada 7. martā.

SADZĪVISKI GADĪJUMI

  1. Paulius Guga (dzim. 1873.-1971. g.):

Žemaiši jau no seniem laikiem slavināja Barbaru kā svēto un bariem vien pulsējās pie viņas zārka lūgties. Bīskaps M. Valančius rūpējās, lai Roma pati izmeklētu ar Barbaras vārdu saistītos brīnumus un, lai pāvests kanonizētu viņu, t.i., mirušo atzītu par svēto. Šo procesu iztraucēja 1863. gada sacelšanās, kuru, cara vara apslāpējusi, bez citiem sodiem nemiernieku tautai, sāka traucēt cilvēku pieķeršanos Barbarai no Žagares. 1886. gadā lika aizmūrēt tās baznīcas pazemi, kurā dusēja viņas pīšļi. Taču par logiem, kas bija ar dzelzs stieņiem sastiprināti, nepadomāja. Tie palika pieejami cilvēkiem. Pie tiem lūgties ieradās daudz ticīgo. 1889. g. tika pavēlēts arī logus akli aizmūrēt. Jonišķu pristavam [policijas vadītājam] vērojot, amatnieku grupa prasību izpildīja. Tas sakrita ar grēku atlaišanas laiku Žagarē. Ticīgie gan dusmojās, gan raudāja. Neraugoties uz Barbaras atšķiršanu no cilvēkiem un citiem ierobežojumiem, ne vien no Žemaitijas, bet arī no Aukštaitijas, Dzūkijas un citiem Lietuvas, protams, arī no Latvijas vietām cilvēki savācās pie aizmūrētām pagraba durvīm vai logiem, lai izstāstītu savas bēdas Barbarai, prasītu tās aizbildniecību vai ar lūgšanu no sirds pateiktos par saņemto Dieva žēlastību. Šeit bija cerība, kas spēcināja slimo ķermeņus un veselo garu. Daudz cilvēku varētu skaidri paliecināt, ka ne velti sauca pēc Barbaras palīdzības. Viens no tādiem piemēriem – manas vecākās māsas Irena Radzivonienė baigā nelaime un brīnumainā tās izbeigšana. Māsa Irēna dzīvoja Pasāles rajona Vašku draudzes Zvanagala viensētā. 1909. gadā pašā dienvidū kāds nozaga viņas pusgadu veco dēliņu, manu krustdēlu. Meklēšana notika vairākas dienas – gan pa vienam ,gan ar policijas palīdzību. Nebija nekādu rezultātu. Māte visu to laiku mētājās apkārt un raudāja kā prātā jukusi. No sirdssāpēm un raudāšanas palika kurla. Redzēdama, ka meklēšana ir bezjēdzīga, māsa viena pati ar kājām nogāja simts kilometru līdz Žagarei, lai prasītu Barbaras palīdzību. Atgriezās gandrīz pēc nedēļas, laimīga, nesdama rokās dēliņu. Uz Žagari bija devusies taisni – caur Žeimeli, Kriukai, Jonišķi un Skaistgire. No sirds lūgusies un ar asarām aplējusi savu lūgumu, māsa Irēna saposās mājup. Taču, atgriežoties no Žeimeles, kaut kāda iemesla dēļ pagriezās uz Linkuva, padarot savu ceļu par 20 km garāku. Kā reiz Linkuvā viņa izdzirdēja cilvēkus runājam par sievieti, kura dzemdējusi paaugušos bērnu… Māsa uzreiz metās uz to būdu un, ieraudzījusi bērnu, uzreiz atpazina dēliņu. Protams, linkuviete ar labu neatdeva bērnu, nācās palīdzību prasīt policijai. Māte, brīnumainā kārtā atrasto bērnu, no Linkuvas līdz Vaškiem (20 kilometrus) uz rokām kā pūciņu nesa. Nogurums kā nebijis, lai gan meklēšanas nedēļā bija nojozusi vairāk par 200 kilometriem."

To 1964. g. rakstiski apliecināja Irena Radzivonienė brālis Paulius Guga (1893.-1971. g.) un 15.03.2005. viņa meita Apolonija Barbara Gugaitė-Nistelienė.

Lūdzam informēt par žēlastībām, kas saņemtas, aizlūdzot pie Barbaras no Žagares uz adresi:

Pasta adrese:

DTBŽbb

Šiaulių vyskupijos kurija

Tilžės g. 186

LT-76294 Šauļi

Lietuva

Tel.: +370 41 521110

Fakss: +370 41 521114

E-pasts:

Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.

Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.

Pateicamies jau iepriekš un lūdzam sniegt jūsu kontaktinformāciju.

Piezīme

Atklājot jaunus faktus par Barbaru no Žagares, šis teksts tiks koriģēts.

Atsauces

Internetā atrodamā informācija par Barbaru no Žagares

http://www.barbora-zagariete.lt/

http://angelorum.lt/

http://siauliuvyskupija.lt/apie-vyskupija-2/iskilios-asmenybes/

 

 

KARTES

LIETUVAS KARTE, ŽAGARE

 

 

 BALTIJAS REĢIONA KARTE

 

 

 

 

† Eugeņijus Bartulis,

Šauļu bīskaps,

Dieva kalpones Barbaras no Žagares beatifikācijas tribunāls (DTBŽbb).

 

Tā Kunga 2016. gada 25. maijs – Dieva kalpones Barboras no Žagares pieminēšanas diena Šauļu bīskapijā

Šauļi (Lietuva).

Tulkoja Valodu un komunikācijas centrs SAS (UAB) “Mažas pasaulis”


[1] Sākta rakstīt M. Valanča laikā, grāmata rakstīta no 1860. – 1940. gadam. Plašāk par šo avotu skat. J. Borutas, I. Katilienes, A. Katiļa rakstā, in: Lietuvių katalikų mokslo akademijos metraštis, Viļņa, 2000, 16. sējums, 443.–453. lpp. Liecības visbiežāk sniedz personas, kuras piedzīvojušas brīnumus, reģistrācijas grāmatā parasti norādot, tā sakot, dažus uzticamus lieciniekus, kuriem pateicoties tiek norādīti arī konkrēti mācītāji. Plašāki gadījumu apraksti – iepriekš norādītajā avotā.

[2] Sākumā sniegtas liecības saskaņā ar 2006.-2008. g. notikušajām zinātņu ekspedīcijām. Katra gadījuma beigās atzīmēta vieta (Žagare) un gadījuma reģistrēšanas datums. Visus šos gadījumus pierakstīja doc. Rasa Račiūnaite-Paužuoliene (Rasa Račiūnaitė-Paužuolienė). Turpmāk tekstā sniegtas divas personīgās – S. Lažinskaitės (S. Lažinskaitė)  un P. Gugos (P. Guga) – liecības pēc piezīmēs norādītajiem avotiem. 

 

Go to top